Dzīve nudien valodisku rožu aromu neizplata. Vai jebkurā publiskā vietā smako simtkārt trakāk nekā kūtī, un kļūst baisi, vai ar šo smaku nepiesūcas arī mana āda un apģērbs. Pat premjers (Ivars Godmanis), televīzijas ekrānā demonstrēdams sportisku dzīvesveidu, ar basketbola bumbu rokās nekautrēdamies cep bliņas...
Bet valoda, kā zināms, ir dzīves spogulis - kurp iet viena, turp arī otra. Es, piemēram, ilgi nevarēju pierast pie vārda «bomzis». Gribējās lietot labskanīgo latviešu apzīmējumu «bezpajumtnieks», reizi pa reizei sinonīmam izmantojot arī saulesbrāli, jo kāda sakarība starp vienu un otru varbūt pastāv. Taču «bomzis» triumfēja - nosacīti labajos laikos, kad darba devēji sauktin sauca pēc darbarokām, taču bija cilvēku kategorija, kas negribēja vai bija atradusi strādāt. Tagad bezpajumtnieks kā tipiska nežēlīgā kapitālisma iezīme atgriežas, un diemžēl nu tas vairs nav valodisks jautājums, bet gan skaudra no darba tirgus izstumtu, sociāli neaizsargātu bez vainas vainīgo realitāte.
Par laimi, dzīve piedāvā arī priecīgākus sižetus. Pirms dažiem gadiem iepazinos ar La Vallee Village (vallee - ieleja, village - ciems, franču val.) - ēku puduri netālu no Parīzes ar vienu galveno ielu, kuras abās pusēs mazās, elegantās mājiņās tirgo pasaulēs iecienītu zīmolu apģērbu kolekcijas. Taču ne jaunākās, bet - no iepriekšējās sezonas, tāpat par ievērojamu cenu, tāpat ar nevainojamu kvalitāti, tieši tādas, kādām pieklājas būt vietā, ko angliski sauc par outlet.
Autleti (atļaušos sacīt tā) esot radušies 90. gados ASV, kur tie nozīmēja pārdotavas pie ražotnēm vai noliktavām ar precēm par vairumtirdzniecības cenu. Eiropā autleti vairāk saistās ar smalkām dizaineru kolekciju lietām, bet Latvijā...? Pie mums autleti saradušies kā sēnes pēc lietus un arvien jauni tikai nāk klāt. Skaties pa labi - veikalam uzraksts: outlet, pa kreisi - outlets, uz priekšu vai atpakaļ - autlets. Kaut arī skaidrības par šo iestādījumu saturu nav, tomēr svešā vārda gribētais signāls - labi un lēti - ir nepārprotams.
Kāpēc es pie šī nelaimīgā outlet tik daudz kavējos? Pirmkārt, tāpēc, ka tas tāpat kā daudzi citi ienācēji mūsu valodā (šovrūms, butiks, validācija, koučs utt.), liekas, nejūtas omulīgi. Tā vien šķiet, ka tas labprāt nemaz neparādītos, ja vien šā grūti transkribējamā vārda vietā būtu sameklēts atbilstošs, skanīgs apzīmējums mūsu pašu valodā. Vai vismaz būtu dota skaidra norāde, kā to latviskot.
Bet otrkārt un jo svarīgāk - šis ir ļoti tipisks piemērs, kā latviešu valodā kopā ar jaunu parādību ienāk svešvārdi. Kāda ir šī iesīkstējusī, gadiem nemainīgā prakse valodas kopējiem dusēt saldā miegā, līdz pēkšņi viņi pamostas un sāk elst un pūst, ka mīļie tautieši vairs neprot runāt. Bēdīgo priekšlikumu lietot eiru, kad gadiem jau bija sacīts - eiro, pat nepieminēsim. Kad vismaz desmit gadu esam apmeklējuši fitnesa centrus (ar aerobiku, pilates, bodībildingu utt.), beidzot valodnieki ir izdomājuši, ka jāsaka - vingruma centri. Kad wellness sen vairs nav vienkārši dīka pavaļošanās spa (!?), bet šī parādība jau kļuvusi par ienesīgu biznesu, nu beidzot kaut kur dzirdēju ieteikumu - labjūte.
Taču atkal - tas ir pasacīts nevis skaļi, drosmīgi, tā, lai visi dzird, mācās vai vismaz pamēģina vārdu ielikt mutē un izvicina zobenus (vai tiešām dižpārdoklis ir baudāms vārds?!), bet gan pelītes Pīkstītes balsī. Kāpēc valodas būvēšana nav visas sabiedrības lieta? Negribu mest akmeni LZA Terminoloģijas komisijas dārziņā, bet reizēm pārņem sajūta, ka tās locekļi nedzīvo mūsdienu Latvijā. Valodnieku nesteigu sekot mūsu steidzīgajai dzīvei var saprast. Vai tad tā nenotiek mūsu valstī kopumā, kur mīļākais varasvīru darbarīks ir ugunsdzēsēju šļūtene? Kad nu deg vai jau ir nodedzis, tad skrien. Tāpat šīs mūžīgās reformas, kad labi funkcionējošais tiek mainīts iegribu dēļ (Īslande, sāls no sieviešu dzimtes pie vīriešiem, no skanīgā finansu uz šņācošo finanšu u. c.), un nepiedodama gļēvulība, kad sabiedrībā jāzvana trauksmes zvans, valodai kapitulējot kroplīgu ietekmju priekšā. Vai esat, piemēram, pamanījuši, ka tagad pat jau it kā kulturāli cilvēki vairs nelieto vārdu skaitlis, bet tikai krievisko līdzinieku cipars, kam latviešu valodā ir sava patstāvīga, no skaitļa atšķirīga nozīme? Sēžam uz diētas, nevis ievērojam diētu. Mums ir ceļamkrāns, prožektors un truba, nevis celtnis, starmetis un caurule... Apgalvojam tikai viennozīmīgi, bet skolotāji runā nevis par mājasdarbiem, bet gan to dinamiku!
Lai cik slikti bija krievu laiki un spieda latviešu mēli laukā pa visām vīlēm, man liekas, ka toreiz par dzīvo valodas praksi runāja, rakstīja un uztraucās vairāk. Tagad valodas druvā strādājošie izlien no ierakumiem reizi gadā, vaicājot sabiedrībai par gada nevārdiem un vārdiem. Pavaicā, visi pasmejamies, un - tālāk Vilis Plūdons - atkal tukšs un kluss ir klajumā. Tik, iztraucēts no trača negantā, pa lauku laukiem zaķis aizļinkā.