Valdības demisija neizbēgami atvirzījusi sāņus jautājumu par patvēruma meklētājiem, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka šī tēma ir nedz zaudējusi aktualitāti, nedz sarežģītību. Ja mazliet distancējamies no tā, kā par tēmu tiek spriests Latvijas politiskajās aprindās, manuprāt, nopietna problēma ir tā, ka visas Eiropas mērogā politiķi, mediji, NVO konstruē jaunu vispārinošu dalījumu. Esot «Rietumeiropas» pozīcija un «Austrumeiropas» pozīcija, kas «vecās Eiropas» elites ieskatā ir savtīga, tuvredzīga utt. Nevēlos iesaistīties šajā novērtējumu debatē; tas, ko vēlos piedāvāt kā versiju, ir: nav tādas kopējas «austrumeiropiešu» nostājas, ik valsts gadījumā nostājai ir savas nianses un to veidojoši faktori.
Šī versija balstīta regulārā tādu pašu austrumeiropiešu veidotu informatīvo platformu kā vienreiz divos mēnešos iznākošais žurnāls New Eastern Europe un interneta vietņu www.eurozine.com un www.visegradinsight.eu lasīšanā.
Piemēram, Rietumos plašu negatīvu publicitāti iemantojusī Ungārijas valdības nostāja, šķiet, izriet no šīs valsts iekšpolitiskās specifikas. Proti, centriskajām un kreisajām partijām zaudējot ietekmi, cīņa par ietekmi notiek starp faktiski viena spektra partijām - Fidesz un Jobbik. Citiem vārdiem sakot, sāncensība vienā un tajā pašā vēlētāju kopuma sadaļā nosaka retoriku un rīcību (atkal - te nevērtēšu to saturiski). Savukārt Polijas - vēl viens Rietumu «peramais zēns» - gadījumā, cik saprotu, darbojas citi faktori. Polijai jau ir pamatīga pieredze ar imigrantiem, un līdz šim tā nav definēta kā apdraudējums nācijas tradīcijām, vērtībām vai pat pastāvēšanai. Respektīvi, poļi kā akceptējamu realitāti uztver valstī oficiāli reģistrētos 29 000 ukraiņu, ievērojamu skaitu baltkrievu un krievu; acīmredzot tiek pieņemts, ka arī starp 50 000-450 000 (jā, tik plaša novērtējumu amplitūda) nelegālajiem viesstrādniekiem dominē iebraucēji no kaimiņvalstīm. Tātad, vulgarizējot, problēma ir nevis poļu pretimigrantu «raksturā» vispār, bet Eiropas dienas kārtībā nonākušo patvēruma meklētāju etniskajā, reliģiskajā piederībā. Šāds cēlonis nav nedz kaut kā «labāk saprotams» vai «tikpat slikts», tā vienkārši ir īpatnība, kas jāņem vērā. (Jau minētās Ungārijas gadījumā attiecības ar citām etniskajām grupām vispār, to skaitā «citu eiropiešu», ir sarežģītākas.) Līdzīgi var turpināt - par Čehiju, Baltiju utt.
Kāpēc šīs nianses ir būtiskas? Ja tās netiek ņemtas vērā, meklējot kompromisus, ja tiek konstruēts vispārināts «sliktā austrumeiropieša» tēls, tad šādi «frontāli uzbrukumi» tikai izraisīs tikpat vispārināti nekonstruktīvu pretreakciju un neko nedos.