Paredzams, ka gada pirmajā pusē valsts parlaments sniegs galīgo atbalstu likumprojektam, kas atļauj eitanāziju nāvīgi slimiem bērniem un pusaudžiem. Priekšlikumu, kam ir politisks un sabiedrības atbalsts, kritizē konservatīvi noskaņotie politiķi un dažādu reliģisko kopienu līderi, to pretrunīgi vērtē arī ārsti.
Nomirt ar cieņu
Beļģija ir viena no tikai četrām Eiropas valstīm (vēl arī Nīderlande, Luksemburga un Šveice), kurās ir atļauta eitanāzija un asistētā pašnāvība. Beļģijā attiecīgais likums stājās spēkā 2002. gadā, un tas nosaka, ka eitanāziju var lūgt neārstējami slimas personas, kas ir vismaz 18 gadu vecas un ir pakļautas nepanesamām fiziskām vai psiholoģiskām ciešanām.
No 2002. līdz 2012. gadam eitanāzija veikta gandrīz 7000 cilvēkiem, no kuriem vairākums - 80% - bijuši vēža slimnieki. Bet ir bijuši arī gadījumi, pēc kuriem sabiedrībā ir izcēlušās asas diskusijas, vai eitanāzijas likums nav pārāk liberāls.
Pagājušā gada oktobrī nāvējošu injekciju saņēma kāda 44 gadus veca sieviete, kurai bija izdarītas vairākas neveiksmīgas dzimuma maiņas operācijas, pēc kurām viņas ķermenis atteicās pieņemt jaunos dzimumorgānus. Viņa lūdza eitanāziju, pamatojot to ar neizturamām psiholoģiskām ciešanām. Daudzi beļģi uzdod jautājumu, vai psiholoģisks diskomforts ir pietiekams pamats, lai atļautu veikt eitanāziju.
Psiholoģiskās ciešanas nav pieminētas likuma grozījumos, kas paredz legalizēt bērnu eitanāziju un ko pagājušajā mēnesī atbalstīja Beļģijas parlamenta augšpalāta jeb Senāts. Likumprojektu nodos caurskatīšanai apakšpalātā, kas to, visticamāk, pieņems līdz maijam, kad ir paredzētas kārtējās parlamenta vēlēšanas.
Grozījumos teikts, ka eitanāziju varēs lūgt nedziedināmi slimi bērni, kurus moka «pastāvīgas un nepanesamas fiziskas ciešanas». Tomēr bērnam būs jābūt spējīgam apzināties, kas ir eitanāzija. Bērna lūgumam būs nepieciešams vecāku un ārstu akcepts, raksta The New York Times.
Sociālists Filips Maū, kurš ir viens no likuma grozījumu iniciatoriem, uzskata, ka nedziedināmi slimiem bērniem ir tiesības «nomirt ar cieņu». Viņam piekrīt arī viens no Beļģijā redzamākajiem eitanāzijas aizstāvjiem ārsts Jans Bernheims: «Kāpēc neārstējamiem bērniem, kuri ik dienu piedzīvo neciešamas mokas, nedot tādas pašas iespējas kā pieaugušajiem?»
Pārprasta pašnoteikšanās
Idejas pretinieki uzskata, ka likuma grozījumi ir balstīti uz pārprastu pašnoteikšanās ideju, kas uzsver, ka katram indivīdam ir tiesības izlemt, kā mirt. «Bērns Beļģijā nevar iegādāties māju. Bērns Beļģijā nevar iegādāties alkoholu. Bet šis likums atļaus bērnam lūgt sevi nogalināt. Tā ir reāla problēma,» Eiropas Bioētikas institūta pētniece Karīna Brošē sacīja raidorganizācijai Deutsche Welle.
Pret bērnu eitanāzijas ieviešanu iestājas ne tikai valstī lielākā reliģiskā kopiena katoļi, bet arī citas lielākās reliģiskās grupas. «Mēs uzsveram savu opozīciju šim likuma paplašinājumam un paužam satraukumu saistībā ar pieaugošo skarbās realitātes trivializāciju,» teikts kopīgā Beļģijas kristiešu, musulmaņu un jūdaistu paziņojumā.
Kāda pediatru domubiedru grupa, kas atbalsta bērnu eitanāziju, apgalvo, ka bērni nāvējošu slimību gadījumā strauji kļūstot morāli pieaugušāki un spējot spriest arī par tādiem jautājumiem kā nāve. Turpretī Lēvenas Universitātes slimnīcas bērnu onkoloģe Marlēna Renarda raidsabiedrībai BBC apgalvo, ka savā praksē neatceras gadījumu, kad neārstējami slims bērns būtu izteicis vēlmi nomirt.
Par spīti asajām debatēm, Beļģijas iedzīvotāju atbalsts bērnu eitanāzijai ir augsts. Nesen veiktajā aptaujā, ko rīkoja laikraksts La Libre un raidsabiedrība RTBF, gandrīz 75% respondentu atbildējuši, ka ir par eitanāzijas likuma grozījumiem.