Ne tikai tiem autovadītājiem, kas kādreiz nokļuvuši satiksmes negadījumā, bet arī pārējiem satiksmes dalībniekiem ir labi saprotams, ka tūlīt pēc negadījuma autovadītājs ne tikai ir stresa situācijā, bet arī, iespējams, cietis, tādēļ spēja ātri un vienkārši informēt Ceļu policiju un mediķus ir īpaši svarīga.
Minētā iemesla dēļ ne visai pārliecina valdības komitejā pieņemtais lēmums papildus vienotajam palīdzības telefona numuram 112 ieviest vēl divus papildu numurus policijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanai. Pirmkārt, jāatgādina, ka vienotā neatliekamās palīdzības dienesta 112 ieviešanā jau pašlaik iztērēts ne tikai ievērojams budžeta līdzekļu apjoms, bet arī finansējums no obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas. Ja pašlaik ne tikai autovadītāji, bet arī citi Latvijas iedzīvotāji pierod pie vienotā palīdzības telefona numura 112, tad, ieviešot papildu telefona numurus, cietušajam, iespējams, būtu jāmeklē kāda pierakstu grāmatiņa, lai vajadzīgo kontakttālruni atrastu. Der atcerēties traģisko avāriju aizvadītā gada septembrī uz Tallinas šosejas, kad autovadītājs pēc negadījuma vēl bija dzīvs. Neatliekamā medicīniskā palīdzība ieradās pēc četrdesmit trim minūtēm, un tad varēja tikai fiksēt nāves faktu. Tieši atbildīgo dienestu savstarpējās koordinācijas problēmu dēļ toreiz bojā gāja cilvēks, bet varēja tikt izglābts.
Akcentējot palīdzības izsaukuma operativitātes nozīmi, noteikti jāpiemin e-zvana programma, kuras ieviešanu aktīvi virza Eiropas Komisija, aicinot dalībvalstīs rūpēties par savu pilsoņu drošību un aktīvāk īstenot šo satiksmes dalībnieku būtībā glābšanas programmu. Briselē uzskata, ka ar e-zvana palīdzību varētu samazināt neatliekamās medicīniskās palīdzības reaģēšanas laiku par 50% un gada laikā ES kopējā telpā izglābt 2500 cietušo dzīvību. Apsveicami, ka arī Satiksmes ministrija atbalsta e-zvana ieviešanas nozīmi un ir ķērusies pie šīs programmas īstenošanas.
Latvijas Automoto biedrībai ir 15 gadu pieredze, nodrošinot palīdzību autovadītājiem negadījuma vietā. Tieši LAMB ieviesa vienoto palīdzības telefona numuru 188, kas vēlāk pārtapa par 1888, visās trijās Baltijas valstīs - Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Iegūtā pieredze liecina, ka vairāku numuru ieviešana var tikai apgrūtināt un palēnināt palīdzības saņemšanu. Protams, vieglāk ir palielināt tālruņa numuru skaitu, atbildību par zvanu precizitāti uzliekot pašam zvanītājam un varbūt pat cietušajam. Tomēr daudz svarīgāk ir nojaukt barjeras starp dažādajiem palīdzības dienestiem gan pēc būtības, gan teritoriāli.
Iedomāsimies tiltu, uz kura braukšanas kustību traucē neskaitāmas barjeras. Pašlaik rodas iespaids, ka atbildīgajām amatpersonām ir vēlme nevis nojaukt barjeras, lai braukšana būtu netraucēta un patīkama, bet papildus celt blakus divus nelielus tiltiņus. Diez vai tas būtu saimnieciski saprātīgi un dotu vēlamo rezultātu, stiprinot satiksmes drošību.
Juris Zvirbulis,
Latvijas Automoto biedrības prezidents, Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis