komunikāciju pētniece
Laikā, kad reklāma un sabiedriskās attiecības gan profesionāli sargā vārtus uz realitāti, gan ģenerē simbolus un zīmes kopīgajai kultūrpatērēšanai un, no otras puses, liela daļa sabiedrības (iespējams, neapzinoties) pati savā nodabā nodarbojas ar satura radīšanu, provocēt «nomasēto», bet «radošo» auditoriju ir obligāti, bet tas ir jāmāk. Jābūt kādai jēgai, materiālam pārdomām aiz paša provokācijas akta. Provokācijas būtība, manuprāt, slēpjas piepešā akcentā uz komunikāciju, kurā tās rezultātā esam spiesti pārvērtēt ierastās pozīcijas un patiesības - mākslinieki tiecas provocēt, lai «iedarbinātu» skatītāju. Vai tad Edipa vai Antigones mokas vai Džokondas smaids nav provokācija, un ko gan citu nozīmē Bodlēra tiesas spriedums? Veiksmīgāk provokatīvie mākslas darbi liek pārdomāt kaut ko, kas atrodas aiz tradicionālās mākslas domēnes. Leonards Laganovskis,
mākslinieks
Manuprāt, mūsdienās provokācija mākslā izpaužas kā parastu, tradicionālu lietu parādīšana pilnīgi citādā gaismā. Pats sevi pieskaitu pie šādiem māksliniekiem, jo ar saviem darbiem lieku cilvēkiem mazliet aizdomāties un tā jau ir kaut kāda veida provokācija. Uzskatu to par pozitīvu tendenci, protams, ir jāvērtē, kāds ir konkrētais mākslas darbs un tajā ietvertā provokācija. Runa ir par mākslinieka provokāciju, kas savā ziņā ir ļoti nevainīga. Mākslinieks izkustina cilvēku, liek pacelt pakaļu no krēsla un padomāt, citādi tas viss kļūst ļoti tradicionāli, mehāniski un garlaicīgi. Aizkaitina tas, ja provokācija ir banāla un smieklīga vai tas jau ir kaut kur redzēts ārzemēs un izpaužas kā vietējā atrauga. Uzskatu, ka man kā speciālistam vienmēr ir jārada kaut kas jauns. Ieva Kulakova,
mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore
Nedomāju, ka provokācijai mākslā šodien ir pieprasījums. Ja provokatīva ir dzīve, kamdēļ šo funkciju vēl papildināt mākslai? Mākslai šodien ir pilnīgi citi uzdevumi. Ja robežas ir nojauktas un ceļa zīmes iznīcinātas, tad tās ir jārestaurē. Tur es arī redzu mākslas aktuālo nozīmi. Ja kādas provokācijas mākslā šobrīd notiek, tad tās vairāk ir saistītas ar tabu vai neērto tēmu pārkāpšanu, vai ļoti personisku mākslinieka vēlmi izcelties. Par provokāciju jēgas mazināšanos mākslā liecina arī vienu no provokatīvāko mākslas veidu -performances, hepeningu un akciju - nozīmes mazināšanās. Būtībā jebkuras provokācijas vērtēšana ir atkarīga no pašas provokatīvās ieceres mērķa un izmantotās stratēģijas. Tāpēc, ja runājam ideālistiskā aspektā un provokatīvās ieceres mērķi ir ceļojoši (arī norādes uz dzīves nepilnībām), tad es tās vērtēju pozitīvi. Ivars Poikāns,
mākslinieks
Mūsdienās vairs nekas nav provokatīvs, jo cilvēki ir tik ļoti apdullināti ar provokācijām un tā norūdījušies, ka es nezinu, kam būtu jānotiek, lai viņus satriektu. Latviešiem ir teiciens - kas par daudz, tas par skādi. Tāpat ir ar provokācijām, tādēļ nepatīk, ka mani mēdz pieskaitīt pie šiem provokatoriem. Tas tomēr ir apzīmējums ar pretrunīgu izpratni - tas nebūt nav pozitīvs vienos vārtos. Terminu «provokācija» parasti lieto kā standarta apzīmējumu, jo dažkārt ir vieglāk mākslu definēt vienā vārdā, nevis domāt un ķēpāties ar niansēm. Manuprāt, es ar savu mākslu aicinu cilvēkus domāt, iedziļināties kaut kādos jautājumos, nevis provocēt. Uzskatu, ka provocēt nozīmē uzzīmēt Muhamedu zaimojošā veidā un ar to radīt cilvēkiem nepatikšanas. Es nekad tā nedarītu. Muldēšana par brīvību šajā gadījumā ir vienkārši demagoģija. Šobrīd savu daiļradi gribētu vērst ļoti omulīgā, harmoniskā un neprovocējošā virzienā, kas savukārt varētu izraisīt šoku manas mākslas pazinējiem.
Viedokļus apkopoja Lana Strode