» Taču atsevišķas iedzīvotāju grupas, kurām būtu jākalpo par piemēru sabiedrībai, to nedara - pērn par nepietiekamu valsts valodas prasmi sodīti pussimts pedagogu, bet atsevišķi pašvaldību deputāti neesot izmantojuši sev doto iespēju laboties un apgūt latviešu valodu. Tāpēc Latvijas tiesu praksē varētu parādīties jauns precedents, kad valodas nezināšanas dēļ ar VVC iniciatīvu tiesas ceļā deputātam tiek atņemts vēlētāju piešķirtais mandāts.
Likumu pārkāpušo tautas kalpu vārdus VVC neatklāj, taču neoficiāli tapis zināms, ka trūcīgākās latviešu valodas zināšanas un noraidošākā attieksme esot Balvu novada domes deputātam Ivanam Baranovam (Saskaņa). Viņa partijas biedra - Saeimas deputāta Ivana Ribakova mājaslapā norādīts, ka VVC jau iesniedzis Latgales apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijā prasību anulēt I. Baranova mandātu. Turpat lasāms Saeimas Saskaņas frakcijas priekšsēdētāja Jāņa Urbanoviča komentārs, no kura izriet, ka I. Baranovam kā ilggadējam Balvu vēlētāju interešu pārstāvim jau desmit gadu neizdodas apgūt latviešu valodu. J. Urbanovičs gan uzsvēris, ka vienīgi vēlētāji ir tiesīgi atņemt mandātu.
«Likums paredz, ka deputātam ir pienākums apgūt valodas prasmes un attiecīgā pilsētas vai novada dome var lemt par naudas piešķiršanu šim mērķim. Pretējā gadījumā cilvēks nevar pienācīgi pildīt savus pienākumus - lasīt dokumentus, sazināties ar iedzīvotājiem. Ja progresa nav un saprātīgā laikā deputāts nav pūlējies apgūt valodu, tad mandāts var tikt atņemts un vietā stājas nākamais no saraksta ievēlētais,» skaidro M. Baltiņš, atzīmējot, ka tā neesot vēršanās pret konkrētām partijām. Taču I. Baranovs sarunā ar Dienu pauž pretēju uzskatu - viņaprāt, tieši piederība Saskaņai esot iemesls, kāpēc VVC neliekot viņu mierā. Deputāts runā tikai krievu valodā: «Apmeklēju [latviešu valodas] kursus Balvos, pārbaudījumus vēl neesmu nokārtojis. Par progresu nezinu - viss nāks ar laiku, taču [latviešu valodas zināšana] nav manas dzīves galvenais mērķis. Es visu saprotu, taču praktiski nerunāju un augstāko valodas prasmes līmeni, kā to pieprasa VVC, īsā laikā es nevaru apgūt. Taču vajadzības gadījumā varu nolīgt tulku.» I. Baranovs skaidro, ka izglītību ieguvis Krievijā, un, dzīvodams Latvijā, bijis aizņemts ar biznesa lietām, tāpēc neesot atlicis laika iemācīties valsts valodu: «Lai mani sūdz tiesā, paskatīsimies, kā tiek pārkāptas Latvijas pilsoņa cilvēktiesības!»
VVC direktors Dienai uzsver, ka vairāku pašvaldību deputāti gan esot spējuši uzlabot latviešu valodas zināšanas, daļai kursi segti par pilsētas vai novada budžeta līdzekļiem, un likums to pieļauj.
Neatsaucas, jo nesaprot?
Pirms laika izvērtās diskusija, vai neatkāpties no vienīgās valsts valodas principa cēlu mērķu vārdā, piemēram, uzaicinājuma vēstules uz vēža skrīningu dublējot arī krievu valodā. VVC iebildis, taču, kā Dienai atklāj Nacionālajā veselības dienestā - ieceres aktualitāte neesot noplakusi.
Onkoloģisko pacientu biedrības Dzīvības koks valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe uzskata, ka aicinājuma teksts uz skrīningu būtu jāraksta arī krieviski: «Ja runājam par krūts vēzi, riska grupā ir sievietes virs 50 gadu vecuma, liela daļa varbūt nesaprot latviski pietiekoši labi, turklāt arī latviešu valodā informācija ir pietiekami sarežģīta, to nākas pārlasīt vairākkārt. Ja aicinājumu rakstītu krieviski, domāju, skrīninga aktivitāte ievērojami palielinātos.» M. Baltiņš šo argumentu vērtē zemu, jo tādā gadījumā «latviskākajās pašvaldībās [ar atsaucību uz valsts apmaksātu vēža skrīningu] problēmu nebūtu. Manuprāt, tā ir demagoģija un mēs cilvēkiem dodam nepareizu vēstījumu - jūs, lūdzu, mācieties valsts valodu, bet, ja būs kaut kas svarīgs, mēs tāpat jums par to pavēstīsim krieviski. Kāda šādā gadījumā ir motivācija? Neredzu šeit šo cēlo mērķi, nevienā valstī valsts komunikācija ar sabiedrību nevar notikt citādi kā valsts valodā! Pretējā gadījumā mēs atzīstam, ka valstī ir divas oficiālās valodas - viena vairāk, otra - mazāk.»
Saprāts pret attieksmi
Pērn VVC inspektori sodījuši 769 personas - puse darba pienākumu pildīšanā nav lietojusi valsts valodu, lai gan savā darbībā saskaras ar sabiedrības interesēm. Kā norāda M. Baltiņš, VVC neesot represīva iestāde, tāpēc vairumam privātpersonu piemēroti minimālie sodi - 35 eiro. Trešdaļa soda kvīšu - jau par nedaudz lielākām summām - «izrakstītas» uzņēmumiem par preču marķējuma vadlīniju neievērošanu, savukārt atlikušie 20% pārkāpumu saistīti ar publiski izvietotu informāciju. «Dažiem tirgotājiem šķiet, ka, par izpārdošanu informējot tikai svešvalodā, reklāmai būs lielāka atdeve,» neizpratni pauž M. Baltiņš un atklāj, ka VVC pagaidām neesot iespēju sodīt juridisku personu par valodas likumam neatbilstošas informācijas izvietošanu: «Nākas meklēt konkrēto uzņēmumu pārstāvošo fizisko personu, kurai piemērot sodu, pētīt, kura darbinieka amata aprakstā bija punkts par publiskās informācijas izvietošanu. Mums šī situācija šķiet ļoti nepareiza, tāpēc virzām Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumus, lai būtiski paplašinātu juridiskās personas atbildību.» M. Baltiņš arī atzīst, ka pat VVC biroja tuvumā esošajā kafejnīcā inspektori nereti veicot draudzīgas preventīvas darbības, pasakot priekšā, kur nepieciešami labojumi, lai vēlāk nenāktos izmantot sava amata pilnvaras: «Saprātīgi cilvēki visu vienmēr koriģē.»
Valstī kopumā strādā 18 VVC inspektori - katram gan jāpārbauda sūdzības, gan jāizpilda noteikta kontroles programma, piemēram, atkārtoti dodoties uz vietām, kur pārkāpumi konstatēti iepriekš.
Vislielākais darba apjoms VVC bijis 2012. un 2013. gadā, ko M. Baltiņš saista ar valsts valodas referenduma efektu: «No vienas puses - latvieši pievērsa lielāku uzmanību valodas lietojumam, no otras, - bija cilvēki, kas ar provokatīvu nolūku nerunāja latviski. Redziet, Latvijas viens no smagākajiem jautājumiem ir nevis, ka cilvēki neprot valsts valodu, bet ka daudzās situācijās nevēlas to lietot. Relatīvi maz sūdzību ir par to, ka kāds cilvēks apkalpojošajā sfērā varēja runāt latviski, taču to nedarīja. Konflikts parasti rodas, kad persona demonstrē pārliecību, ka otram pašsaprotami jāpielāgojas viņam un jāprot viņa lietotā svešvaloda.»