Tā Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājus, proti, Latvijas valsts okupantus cildinošās granīta plāksnes atjaunošanas atbalstīšana nav vienkārši profesionāļu kļūda (neskatoties uz to, ka pat ar to jau pietiktu, lai Rīgas Pieminekļu padomi atlaistu). Jā, kad RPP priekšsēdētājs Ojārs Spārītis saka: «Es saprotu, tas teksts ir pretīgs latvieša ausij, bet, lai arī kā mums tas nepatiktu, tas tomēr ir sava laikmeta objektīvās patiesības atspoguļojums», viņa (arī Gunāra Asara u.c. profesionāļu) arguments ir neprofesionāls. Jo atliek vien atgādināt, ka Berlīne, piemēram, trīsdesmitajos četrdesmitajos gados bija pilna ar «sava laikmeta objektīvās patiesības atspoguļojumiem», taču nevienam pat prātā neienāk murgot par to atjaunošanu. Tā laikmeta objektīvā patiesība Berlīnē tagad atspoguļojas iespaidīgā piemineklī holokausta upuriem.
RPP ar Ojāru Spārīti priekšgalā ir jāatlaiž, jo šī padome nav spējīga atjaunot Latvijas neatkarību. Vēl vairāk - , pieņemot lēmumus, tā nerespektē, neņem vērā, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Un tas nozīmē ne vien to, ka cilvēki, kas var par Maskavas naudu latviešiem nodarīt vienu «pretīgu» lietu, jādomā, varēs arī divas un vēl.
Patiesībā Pieminekļu padomei sanācis nevis vienkārši kalpot vairāk Krievijas nekā Latvijas labā, bet turklāt vēl nodarboties ar provokāciju. Gan tāpēc, ka, laikus (pirms gandrīz diviem gadiem, kad padome par šo jautājumu lēma) nepasakot skaidru un vienkāršu nē, RPP ir izdevies uzbūvēt skatuvi pirmsvēlēšanu priekšnesumiem, kuru, protams, izmanto un izmantos pretēju viedokļu deputātu kandidāti cīņās par vēlētāju balsīm. Gan tāpēc, ka šie priekšvēlēšanu priekšnesumi kopā ar Maskavas centieniem tos burtus pie pieminekļa tomēr dabūt var sadusmot cilvēkus tik ļoti, ka viņu rīcība var arī nebūt prātīga. Un, pat ja Pieminekļu padome, pieņemot šo lēmumu un paredzot visas no tā izrietošās sekas («Skaidrs, it īpaši šajos krīzes laikos, katru kustī bu latvieši uztvers saasināti», tā Ojārs Spārītis), ar to arī būtu apliecinājusi savu personīgo gatavību tai «padomju atbrīvotājus» slavinošajai plāksnei fiziski stāvēt klāt, sargāt un visiem, kas tai tuvojas, skaidrot Latvijas vēsturi, šī laikmeta objektīvā patiesība ir tāda, ka Latvijas pilsoņiem viņu pakalpojumi ir pavisam lieki. Protams, pirms demisijas padomei pieklātos atcelt savu lēmumu par padomju laiku turpināšanos Latvijā.