Ar zaķa cepeša nerātno draiskulību tikām galā ātri - viens, divi un cauri, zaķis jau bija mežā - vēderā! Pelmeņi vārtījās krējumā kā bezbēdīgi spilveni jaunavas gultā (abi teikumi pieder Gogolim). Šokolāde tumšzilās tasītēs un Ēdenes sārtie āboli (Nabokovs). Skārda bļodiņā bezformīgi staipījās ūdenskrāsas putra vārgajam mazulim. Gardi sagatavots kaķa gaļas sautējums. Kā piesmieta pildītā zoss. (Šie trīs nāk no ģeniālā grāmatveža Franca Kafkas.) Bet Bulgakovam, lūk, dzīres: līdz spozmei mazgātas zaļās salātlapas par visu vari līda laukā no stikla trauka ar svaigu sarkano ikru kaudzi, ieblakus kautrīgi slēpās šņabītis juvelieriski graciozā kristāla karafītē. O, jā, tie ir svētki īsti nepa (agrīnās PSRS ekonomiskās politikas) stilā, kā kaķīša dzirnaviņas norūc siekalu dziedzeri.
Bet iztēles apetīti vienā acumirklī spējīgs sabojāt franču eksistenciālists Žans Pols Sartrs - pietiek viņam aprakstīt galdu, uz kura stāvēja «tikai skābēti kāposti un vermuts», un kuņģi jau rauj čokurā. Lai jums kļūtu pavisam slikti, re, ko raksta marķīzs de Sads: «Dziļš prieks ielīst manā sirdī un vīrišķajā loceklī, ieraugot uz iesmiem svaigi grilētas sieviešu krūtis.» Tā arī ir gastronomija - indīgs neprāta auglis.
Tāpat kā ēdienam, lai to dikti iekārotu mūsu acis, bieži pietiek ar kairinošu izskatu vien, arī literatūra barojas no izteiksmīgiem, spēcīgiem vārdiem. Ir interesanti lasīt KĀ, nevis KO. Atzīstieties - kad klausāties mājās atgriezušos draugu ceļotāju stāstus par eksotiskām vietām, dienvidu zemēm, kas jūs pārsteidz vairāk - tas, ka pilsonis X ar gardu muti ēdis treknu kā saule un gardu kā mīlestība plovu vai - ka to darījis ar rokām un vēl tā, ka dāsnais taukums spiedies cauri pirkstiem? Plovs vai «ar rokām»? Ko vai kā?
Kad no austrumzemēm atceļojušie biedē ar nostāstiem par apēsto suņu gaļu vai noprovēto vārīto čūsku, sačurkstinātiem skorpioniem, šokolādē nosmacētām vabolēm vai trauslam zīdpapīram līdzīgā mīklā ceptiem kāpuriem, mūsu fantāzija sāk darboties trakāk par Eijafjatlajegidlu (oi, izdevās uzrakstīt ar vienu piegājienu, gandīz tik viegli kā čebureku!).
Izcilākais gastronomisko baudu aprakstnieks pasaulē, protams, ir Emils Zolā - viņa romāns Parīzes vēders (Le ventre de Paris, 1873) ir nepārspēts šedevrs, no kura visādiem Ramzijiem, Rītiņiem, Mišelina zvaigžņu piešķīrējiem un Nobu stila virtuvju turētājiem savas preces slavēšanā mācīties un mācīties. Nepietiek, ja vienmēr kladzina reklāmsaukli «Kas var būt labāks par ŠO?».
Svarīgi, runājot par ēdamām lietām, ir atrast tik precīzu apzīmējumu, lai notiktu dzejas maģija - lai tikai viens pats vārds, tāpat kā ēdiena izskats, atraisītu apetīti, liktu darboties fantāzijai. Jo var teikt «pārbriedis persiks», «mīksts persiks», «sulīgs persiks», «spalvains persiks», «pūkains persiks», bet var taču iekārdināt ar «samtainu persiku». Burtiņu virtuve, tāpat kā «apēdamā virtuve», ir cilvēku radīts brīnums.