Pārāk agri
Martai šogad apritējis 51 gads, bet nieru policistozi viņai atklāja, kad sieviete vēl bija divdesmitgadniece. Toreiz palielinātās nieres, kas ir viena no slimības pazīmēm, atklāja ginekoloģe, taustot vēderu, jo Marta gaidīja bērniņu. Pēcāk sliktās ziņas apstiprināja arī slimnīcā - Martai ir iedzimta nieru slimība. Tas bijis pārsteigums, jo sieviete slikti neesot jutusies. Kā atzīst ārsti, ierasti nieru policistoze tik agri neparādās, simptomiem būtu jābūt vēl pēc 25 gadiem, tāpēc Marta saka, ka viņai šis laiks savā ziņā ir nozagts. Taču no viņas tas nav bijis atkarīgs.
Diemžēl izrādījies arī, ka slimība nav ārstējama. Martas nieru audi būtībā sastāvējuši no daudzām cistām, atgādinot vīnogu ķekaru. Slimība progresēja, un pēc sešiem gadiem bez mākslīgās nieres jeb dialīzes iztikt vairs nevarēja. Toreiz Martai bijuši vien 28 gadi.
Tikai aizkavēt
Lai gan mūsdienās medicīna attīstās ne vairs gadu, bet dienu griezumā, tomēr Martas gadījumā slimība nav izārstējama. To var tikai aizkavēt. Tāpēc īpaši grūti bijis, kad sākuši parādīties pirmie simptomi un veidojusies apziņa, kas vēl būs priekšā, kam būs jāiziet cauri.
Cilvēki iedomājas, ka viena no neveselu nieru pazīmēm ir sāpes šajā apvidū, Martai tā nebija. Tas esot mīts, ka sāp nieres. Sākumā vienkārši parādījusies sliktāka pašsajūta. Aizvien biežāk sieviete jutusies vāja un nogurusi. Bieži bijis paaugstināts asinsspiediens un krities hemoglobīna līmenis. Brīžiem bijis arī drudzis - pašam cilvēkam liekas, ka ir paaugstināta temperatūra, bet īstenībā viss ir kārtībā. Savukārt tad, kad nieres gandrīz jau pārstājušas strādāt, nelabi bijis pat tukšā dūšā, jo visas cilvēkam nevajadzīgās vielas krājušās organismā - nieru darbības traucējumu dēļ tās neizvadās. Sieviete arī zaudējusi 15 kilogramu vien pāris mēnešos, jo ēdienu bijis grūti uzņemt nemitīgi sliktās dūšas dēļ.
Kad Diena ciemojas pie Martas mājās, nekas gan neliecina par sievietes slikto pašsajūtu, tomēr tas ir tāpēc, ka grūtās dienas ir vien tad, kad tiek veikta dialīzes procedūra. Pat Martas kolēģi un draugi zina, ka tajos brīžos labāk nezvanīt un netraucēt, jo nogurums un nespēks sievietei ir liels. Šādas dienas ir trīs reizes nedēļā, jo bez dialīzes iztikt nevar un arī atlikt šo procedūru nav iespējams. Gandrīz katru otro dienu Marta vismaz četras stundas ir slimnīcā. Šajā laikā mākslīgi tiek nodrošināta nieru darbība. Savukārt ārpus slimnīcas telpām Martas nieres nestrādā - urīna nav ne grama. Arī pati sieviete stāsta, ka no malas jau nevarot pateikt, ka kaut kas nav kārtībā - liekas normāls cilvēks. Piemēram, sabiedriskajā transportā pēc dialīzes procedūras cilvēki nesaprot, ka sieviete jūtas vāja un vēlas apsēsties. No malas nepateiksi.
Četras stundas
«Visgrūtākais bija pirmais gads, kad nācās psiholoģiski pieņemt, ka man tagad ir tāds dzīvesstils - cilvēkiem ir jāēd, jāiet uz darbu, bet mans pienākums ir iet uz dialīzi. Tāda ir mana dzīve, un man ar to jārēķinās. Parastam, veselam cilvēkam nieres strādā 24 stundas diennaktī, man - četras stundas trīs reizes nedēļā,» stāsta sieviete. Šobrīd gan viņa sevi sauc jau par pieredzējušu veterāni, tāpēc nereti palīdz jaunajiem pacientiem pielāgoties un psiholoģiski pieņemt šādu dzīves ritmu.
Sākumā slimības uzspiestais dzīves ritms licies ļoti apgrūtinošs, ar laiku Marta pieradusi. Trīs reizes nedēļā viņa kāpj sabiedriskajā transportā un no Imantas dodas uz Stradiņa slimnīcu. Savukārt tur vismaz četras stundas Marta ir pieslēgta mākslīgajai nierei, kas būtībā ir liels aparāts. Rokā iedurtas divas adatas - ar vienu asinis tiek ņemtas, bet pa otru tās - jau attīrītas - tiek ielaistas atpakaļ organismā. Četras stundas asinis cirkulē cauri filtriem ar paātrinājumu, lai šajā laikā paspētu izskalot pēc iespējas lielāku asins apjomu.
Tas gan nenozīmē, ka šajās stundās dzīve savā ziņā apstājas. Marta stāsta, ka viena roka tomēr ir brīva un var gan lasīt, gan strādāt ar datoru. Turklāt cilvēks dialīzes telpā nav viens, jo uz šo procedūru nāk daudzi. Līdz ar to laiks ir arī sarunām.
Dialīze neierobežo
Martai patīk būt aktīvai - viņa ikdienā gan strādā, gan bieži laiku pavada ar draugiem, kuri viņai ir vēl no studiju gadiem, un nereti iemesls, lai satiktos, ir ceļojumos pieredzētais. Tā ierasts - ja kāds kaut kur dodas, pēc tam visiem jāsatiekas un savā ziņā jāizbauda otra pieredzētais, turklāt vienmēr tiek atvestas konkrētajai valstij raksturīgās lietas, piemēram, kāds turienes tradicionālais ēdiens. Martai patīk ceļot. Turklāt tas, ka gandrīz katru otro dienu sievietei jāatrodas slimnīcā, ceļošanai nav šķērslis.
Tā kā Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un dialīze ir pielīdzināta neatliekamajai palīdzībai, sieviete var braukt uz jebkuru ES valsti - šī procedūra būs nodrošināta bez maksas. Marta gan nevar kaut kur braukt uzreiz - jānokārto vairākas formalitātes. Respektīvi, jāsazinās ar konkrēto dialīzes nodaļu un jābrīdina personāls par ierašanos. Taču pat gadījumos, ja tas nebūs izdarīts, palīdzību neviens neatteiks - jāmeklē tikai valsts slimnīca. Tā kā Martai jau ir liela pieredze un komunikācija angļu valodā problēmas nesagādā, viņa palīdz šīs lietas nokārtot arī citiem.
Gaida donoru
Tās četras stundas slimnīcā katru otro dienu Martai gan būs jāpavada visu turpmāko dzīvi, ja vien neatradīsies nieru donors. Viņa iekļauta gaidīšanas sarakstā uz nieru transplantāciju, taču izredzes nav pārāk lielas - nepieciešama niere no dzīva donora. Diemžēl viņas organisms izstrādājis antivielas. Ar speciālu metodi organismu no šīm vielām iespējams attīrīt, bet transplantācija jāieplāno, un to nevar izdarīt bez dzīva donora.
Marta jau piedzīvojusi divas nieru transplantācijas. Pirmā niere nostrādājusi astoņus gadus, bet otrā vien trīs, jo organisms nieri atgrūdis. Tagad izstrādājusies laba imūnā atmiņa, un organisms vairs nevēlas pieļaut jaunu «iebrukšanu». Savā ziņā uzbūvēta ir barjera, kas nelaiž nevienu pāri.
Ņemot vērā, ka izredzes atrast donoru ir samērā nelielas, Marta nenoliedz, ka ir emocionāli grūti, bet ar gadiem palicis vieglāk pierast pie šīs domas. Nav jau tā, ka cilvēki nav vēlējušies palīdzēt - ir vēlējušies, bet ne visi nieri var ziedot. Primāra ir donora veselība. Vēl nesen ziedot Martai nieri vēlējusies viena no viņas senām draudzenēm, taču tas nav bijis iespējams veselības dēļ.
Jāatzīst gan arī tas, ka Latvijā nav aktīvas donoru kustības, un te pārmetumus Marta izsaka arī valsts virzienā, jo nav pietiekami darīts, lai donoru kustību popularizētu, un ar dažādu organizāciju darbu vien nepietiek. Lai aizstāvētu savas un citu nieru slimnieku intereses, Marta kopš 2004. gada ir Latvijas Nieru slimnieku asociācijas valdes priekšsēdētāja. Asociācijas darbā gan viņa iesaistījusies jau sen, jo tas likās interesanti un bija iespēja satikt citus sev līdzīgus cilvēkus. Ar laiku darbība asociācijā pāraugusi nopietnā darbā, kura mērķis ir sabiedrības izglītošana un pacientu interešu aizstāvība. Ir arī panākumi - viens no Martas nopelniem ir, ka dialīze pielīdzināta neatliekamajai palīdzībai.