«Tagad metāla detektori lidostās pīkstēs - tur ir gan skrūves saskrūvētas, gan plāksnes saliktas. Tomēr nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties moča sēdeklī. Motokross ir viena no tām lietām, no kurām nevar izārstēties, ja esi saslimis,» smaida jaunais uzņēmējs.
Trīs mēneši, gaidot
atzinumu
Reiņa Baloža biznesa iecere ir eļļas spiešana. Finansējums iegūts, ieguldot savus līdzekļus un arī aizņemoties naudu, izmantojot Hipotēku bankas jauno uzņēmēju atbalsta programmu. Daļa naudas iztērēta, nopērkot kravas mikroautobusu, pārējie līdzekļi tiks ieguldīti eļļas spiestuves būvniecībā.
Celtniecības bloki jau ir iepirkti, bet būvēt vēl nedrīkst - nav saņemta būvatļauja. «Tas īstenībā ir drausmīgi. Viss iestrēga pie Vides dienesta atzinuma saņemšanas, ko prasīja vietējā būvvalde. Vietējais Daugavpils Vides dienests «aizfutbolēja» uz Rīgu, argumentējot, ka, iespējams, būs nepieciešama padziļināta izpēte par ietekmi uz vidi. Tagad vakar sazvanīju beidzot Rīgu, tur viņi saka, ka nekāda izpēte vajadzīga nebūs. Tomēr oficiālais atzinums vienalga vēl jāgaida,» Reinis dusmojas.
Dancis ap vides iestādēm ievilcies jau trīs mēnešu garumā. Tomēr arī tad, kad būs iesniegti pēdējie dokumenti būvvaldē, saņemti tehniskie noteikumi projekta izstrādei, iesniegts projekts un saņemta būvatļauja, būvēt vēl nedrīkstēs. «Tagad ir pieņemti jaunie noteikumi, ka pēc būvatļaujas saņemšanas ir jāapziņo kaimiņi un mēnesis jāgaida, vai kāds no viņiem necels iebildumus. Dzīvē tas nozīmē, ka es pamatakmeni varēšu ielikt tikai septembra sākumā. Paldies Dievam, vismaz projekts ir gandrīz gatavs, atlikušas vien korekcijas, kas gaida tehnisko noteikumu norādījumus,» stāsta Reinis.
Pagaidām - tikai lopbarība
Kamēr Reiņa uzņēmums Daugavmalas rapsis nav pabeidzis eļļas spiestuves būvniecību, tas nevar reģistrēties kā pārtikas ražotājs. Tomēr eļļa tiek spiesta - tehniskām un lopbarības vajadzībām. Eļļas spiežamā mašīna un filtrācijas iekārta novietota pirts priekštelpā, bet uz ēkas lieveņa, kas ir aizklāts ar pārklājiem, krājas gatavā produkcija - lopbarība. «Pārtikas eļļu es vēl ražot nedrīkstu, tādēļ koncentrējos uz eļļas izspiedu jeb spraukumu ražošanu. Tos labprāt uzpērk kaimiņos esošā ferma, rapša spraukumi ir augstvērtīga, derīgām vielām bagāta lopbarība, savukārt linsēklu izspiedas ir nenovērtējama pārtikas piedeva teļiem.»
Gatavā eļļa tikmēr tiek uzkrāta un izmantota tehniskām vajadzībām - linsēklu eļļa tiek pārdota kā kokapstrādes materiāls, savukārt rapša eļļa tiek uzkrāta un izmantota kā dīzeļdegvielas piedeva: «Dīzelim drīkst jaukt klāt līdz pat 30% rapša eļļas, ja grib liet vairāk, ir jāpārbūvē dzinējs, jāierīko degvielas sildītāji. Tāpat, braucot ar tīru eļļu, nedrīkst lēni pukšķināt, motoram ir jādod virsū apgriezieni. Teiksim, kombainam pļaujas laikā vai dīzeļģeneratoram eļļa skādi nenodarīs, bet dzinējam, kas strādā ar zemiem apgriezieniem, eļļa gar eļļas gredzeniem var nonākt karterī,» Reinis skaidro.
Ķimenēm jāgaida
Eļļas spiešanas vajadzībām Reiņa tēva zemnieku saimniecībā ir iesētas gan ķimenes, gan arī āboliņš un sinepes. Uzņēmējs stāsta, ka modernie kombaini spēj izkult sēklas no jebkuras kultūras - atliek vien saregulēt visu pareizi. Tomēr uzņēmējs stāsta, ka šīs eļļas būs dārgs un izsmalcināts produkts - citādi nav jēgas šo eļļu spiest, jo, piemēram, no desmit kilogramiem ķimeņu var iegūt vien pusotru litru eļļas. «Šīs eļļas fasēšu mazās, skaistās stikla pudelītēs un piedāvāšu ekoloģisko preču veikaliem. Piemēram, kotletēm pietiek vien ar pilienu ķimeņu eļļas, lai tās iegūtu gardu ķimeņu garšu un aromātu. Tas pats attiecas uz sinepju eļļu, savukārt sarkanā āboliņa eļļa ir ļoti vērīga pārtikas piedeva, kas atstāj labu iespaidu uz sievietes veselību.»
Tomēr, lai šīs eļļas varētu spiest pārdošanai, jāsagaida, kad būs uzbūvēta spiestuve. Līdz tam - vien eksperimenti un eļļas spiešana savām vajadzībām.