Ir ticams, ka bez tām lielākās daļas valūtas bloka valstu ekonomiskā izaugsme būtu apstājusies, un ir arī visai ticams, ka patēriņa cenu izmaiņas tautsaimniecības attīstību nomāktu vēl vairāk nekā patlaban.
Šāgada rudenī inflācija pārsvarā bija tuva nullei vai arī valdīja pieticīga deflācija, kā tas ir Latvijas gadījumā. Taču bez ECB īstenotās kvantitatīvās stimulēšanas programmas, uzpērkot valdību parāda vērtspapīrus un tādējādi rosinot bankas kreditēt nevis valstis, bet tautsaimniecības, valstu iekšējais pieprasījums būtu mazāks nekā patlaban.
Tādējādi arī kopējā cenu līkne vairāk būtu tendēta lejup, iegriežot ekonomikā savdabīgu, negatīvu spirāli. Diemžēl eirozonas valstu ekonomikas vairumā gadījumu ir visai trauslas un bez centrālās bankas iejaukšanās nevar iztikt, tādējādi ekonomikas stimulēšanai radot arī dažādus negatīvus procesus, kur viens no satraucošākajiem ir straujais valstu parādsaistību pieaugums. Ja šāds process ieilgs un ekonomika nespēs atsperties, pastāv zināmi riski, ka laika gaitā Eiropa, līdzīgi kā 2008. un 2009. gadā, atkal var nonākt jaunās finanšu nepatikšanās.
Trekno gadu pīķī 2008. gadā eirozonas valstu kopējais parāds pret valūtas savienības iekšzemes kopproduktu (IKP) sasniedza 70,1%, bet pērn tas bija palielinājies līdz 91,9%. Turklāt, lai arī pēdējie gadi valūtas savienības ekonomikai bijuši samērā labvēlīgi, valdības parāds turpinājis augt.
Savukārt šā gada 2. ceturksnī valūtas savienības valstu parāds sasniedzis 92,2%, kas gan ir par pusprocentpunktu mazāk nekā gada 1. ceturksnī, liecina Eurostat dati. Pozitīvi ir tas, ka gada laikā lielākajai daļai valstu, proti, 16, parāda attiecība pret IKP samazinājusies, taču 12 valstīm tas uzrāda pieauguma tendenci. Vērtējot situāciju eirozonā, lielākajai daļai valstu parāda attiecība pret ekonomikas apjomu samazinājusies, taču situāciju pasliktina fakts, ka parāda apjoms aug lielākajās valstīs, piemēram, Spānijā, Itālijā un Francijā, kur pēdējām divām izaugsme uzskatāma par samērā strauju.
Mazinās izaugsmi
Komentējot to, kā augošs valsts parāda līmenis var ietekmēt valūtas zonas dalībvalstis, Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks teic, ka tas var mazināt izaugsmes tempu. Piemēram, tā vietā, lai ieguldītu izglītības sistēmā vai tautsaimniecības attīstībai nepieciešamajā infrastruktūrā, valstij šī nauda būs vienkārši jāatdod aizdevējam.
«Ja aizņemtā nauda bijusi ieguldīta nākotnes izaugsmes veicināšanā, tad tas var atmaksāties, bet, ja tā vienkārši «apēsta», ekonomiska ieguvuma nebūs un šodien dzīvojošie cilvēki vienkārši tērēs nākotnē dzīvojošo cilvēku ienākumus, brutāli pārdalot ienākumus sev par labu,» skaidro tautsaimniecības speciālists.
Viņš piebilst, ka augstāks valsts parāda līmenis parasti nozīmē mazāku noturību pret krīzēm, proti, ar augstāku parādu valdībai ir mazākas manevra iespējas un krīze var būt dziļāka un sāpīgāka, un tas nozīmē dārgāku aizņemšanās cenu, arī mierīgos laikos. «Tas sadārdzina arī uzņēmumu aizņemšanos, jo uzņēmumu risks parasti tiek cenots dārgāk par valsts risku. Latvijas parādu slogs vēl ir samērā neliels, bet turpināt to palielināt ir diezgan vieglprātīgi, jo pie nākamās krīzes parādu slogs varētu būt jau diezgan draudīgs,» uzskata M. Kazāks.
Viņaprāt, pašreizējais parādu slogs Eiropas valstīs Latviju ietekmēs trīs veidos. Pirmkārt, ja kāda valsts kļūst maksātnespējīga, netieši mēs varam zaudēt ieguldītos līdzekļus. Otrkārt, ja augsts parāda līmenis palēninās izaugsmi, tas mazinās Latvijas eksporta iespējas un tādējādi arī ekonomikas izaugsmi. Treškārt, ar augstu parāda līmeni nākamo krīzi Eiropai pārdzīvot būs grūtāk, kas arī Latvijai šādu krīzi darīs sāpīgāku, skaidro ekonomists.
Īslaicīgs risinājums
SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis uzskata, ka eirozonā situācija būs sarežģīta saistībā ar centrālās bankas politiku, kura ar savām finanšu injekcijām esošo parādu jautājumu daudzām valstīm uz laiku ir, tā sakot, atsāpinājusi.
Lielā mērā pateicoties tam, ka sākotnēji ASV, bet pēc tam arī citur (turklāt arī eirozonā) notika agresīva centrālo banku valsts parāda vērtspapīru uzpirkšana, tomēr izdevās novērst finanšu nestabilitāti Spānijā un Itālijā. Parāda vērtspapīru procentuālajam ienesīgumam samazinoties dažās valstīs, investoru nauda plūda tur, kur ar šiem finanšu aktīviem varēja nopelnīt vairāk, neraugoties uz to, ka potenciālie riski ir lielāki nekā finansiāli stabilākās valstīs. Problēmas Eiropas dienvidos tika novērstas, pateicoties tam, ka investoru naudas pieplūdums valstīm ļāva lētāk pārfinansēt savas saistības. «Taču skaidrs, ka tas nerisina parādu ilgtspēju, un no jauna iezīmēsies pieaugoša nevienprātība valstu vidū par ECB īstenojamo politiku,» secina D. Gašpuitis un piebilst, ka parāda apjoma līmenis, kuru sasniedzot tas apdraud ekonomiku, ir visai nosacīts. Tas lielā mērā esot atkarīgs no aizņēmēja uzticamības un aizdevēju struktūras.
Laiks ir nauda
«Ja tuvākajos gados eirozona nespēs nostabilizēt izaugsmi, tas noteikti radīs jaunu viļņošanos. Tāpēc ECB piekoptā politika turpināsies, lai noturētu aizņemšanās izmaksas zemas, līdz būs pārliecība par ekonomikas izaugsmes pašpietiekamību. Tomēr, tā kā strukturālie izaicinājumi tiek risināti ļoti gausi, tuvāko piecu gadu perspektīva ir drīzāk tāda, ka valstis savus parāda apjomus vienīgi spēs nostabilizēt, bet ne mazināt,» spriež SEB bankas eksperts.
M. Kazāks pieļauj, ka cerības uz parādu samazināšanu ir, taču tam nepieciešama noturīga ekonomikas izaugsme. «Ja valstis nebūs spējušas izveidot spēcīgu ekonomiku, draud nepatikšanas,» secina M. Kazāks.
Pēc ekonomistu domām, lielākie riski saistās ar strauji augošo Itālijas parādu, taču bažas ir arī par Franciju, Spāniju un, iespējams, Beļģiju.