Pieskaršos vien festivāla skaļāko rezonansi izraisījušajiem darbiem (to ir daudz!), kuru nosaukumi visdrīzāk figurēs arī žūrijas lēmumu klāstā.
Amerikas spožums
Nenoliedzami šis gads ir spilgtu un mākslinieciski daudzveidīgu amerikāņu režisoru veidotu filmu gads - turklāt šīm filmām ir visai nosacīts (vien ģeogrāfisks) sakars ar to komerciāli orientēto, jauniešu auditoriju brutāli ekspluatējošo Holivudas produktu, ko pacietīgi lietojam ikdienā. Nenoliedzami viens no konkursa 20 filmu programmas spilgtākajiem darbiem ir amerikāņu režisora Aleksandra Peina filma Nebraska - melnbalta «ceļa filma» par kāda sirmgalvja ceļojumu no Nebraskas un Montānu iluzora sapņa vārdā. Vudijs (aktieris Brūss Derns) ir pārliecināts, ka laimējis miljonu kādā preses izdevumu reklāmakcijā, un vēlas nokļūt Montānā, lai saņemtu savu naudu. Atsūtītais «sertifikāts» ir tik pārliecinošs, ka viņš nedzird dēlu iebildes, ka tas ir tikai lēts mārketinga triks. Večuks vēlas saņemt savu miljonu, un viņš ir gatavs uz Nebrasku doties kaut kājām. Viņš vairākkārt jau sācis ceļu, lai pēcāk - norātu kā mazu bērnu - sieva un dēls viņu atvestu mājās. Ģimenei jādodas ceļā, jāved spītīgais tēvs pēc viņa neesošā miljona. Ceļojuma dramaturģiju veido zīmīgas tikšanās, piemēram, piestājot sirmā vīra jaunības vietās, testējot seno paziņu reakciju uz ziņu par «miljonu» utt. Režisors Aleksandrs Peins strādā virtuozi, savu melnbalto (!) filmu veidojot gan kā emocionālu ģimenes attiecību stāstu, gan kā sadzīvisku tikumu «komēdiju», gan kā metaforisku, ironisku skatījumu uz katra amerikāņa sapni par savu miljonu. Izcils darbs, kuram radikālismu un arī absolūtu nekomercialitāti piešķir režisora izvēle šķietami «totāli neaktuālajā» melnbaltajā stilistikā. Peins, protams, to var atļauties, izmantojot tos brīvības bonusus, ko ieguvis ar savu iepriekšējo komerciāli ļoti veiksmīgo un Oskariem nominēto filmu Mantinieki (The Descendants, 2011, ar Dž. Klūniju). Nebraska nenoliedzami ir filma ar Kannu balvas potenciālu!
Vai tiešām Koeni?
Globālu sajūsmu (daudznāciju kritiķu atsauksmēs un recenzijās) ir izraisījusi arī amerikāņu Ītena un Džoela Koenu filma Inside Llewyn Davis (Levinā Deivisā) par XX gs. 50. gadu Ņujorkas mūzikas scēnu un jaunu mūziķi, vārdā Levins Deiviss, kura centieni izsisties ir lemti nemitīgām neveiksmēm. Kaut filma attāli atgādina filmu Bārtons Finks - brāļu Koenu darbu, kas triumfēja Kannu festivālā 1991. gadā, nodrošinot viņiem Zelta palmas zaru, daudzi Koenu jauno filmu uzskata par izcilāko šā gada Kannu konkursā. Iespējams, šo viedokli respektēs arī Spīlbergs un &. Turklāt «jaunatklātais aktieris Oskars Aizeks, kurš spēlē neveiksminieku, varētu būt respektējams labākā aktiera balvas kandidāts. Protams, ja vien žūrija neizvēlēsies apbalvot smagu slimību (vēzi) pieveikušā aktiera Maikla Duglasa darbu filmā Behind the Candelabra (Aiz lustras), kurā viņš rotaļājas 70. gadu ASV šovbiznesa zvaigznes pianista Liberači lomā. Režisora Stīvena Soderberga filma, kas Liberači un viņa drauga lomā eksponē populārus amerikāņu aktierus Maiklu Duglasu un Marku Vālbergu, arī pieskaitāma pie amerikāņu pārsteigumiem Kannu konkursā. Gluži tāpat kā kulta režisora, sirmā jaunekļa, kuram šogad palika 60 gadu, Džima Džarmuša eksperiments ar vampīrfilmu žanru Only Lovers Left Alive (Tikai mīlētājus atstāj dzīvus), kas tika demonstrēta festivāla izskaņā. Filma ir savdabīgs izcila autora eksperiments - tomēr bez balvu potenciāla. Tāpat kā vēl viena amerikāņa Džeimsa Greja vēsturiskā filma Imigrants (The Immigrant), kas vēstī par ieceļotājiem Ņujorkā XX gs. 20. gados.
Eiropa un eksotika
Tikpat labi žūrija Spīlberga vadībā var izvēlēties neglorificēt nekomerciālo Amerikas kino un pievērsties spilgtām, radikālām Eiropas kino izpausmēm. Daudzu favorīts ir arī nīderlandiešu režisora Aleksa van Varmerdama stilizētais «svešo un destruktīvo» invāzijas stāsts par svešinieku grupu, kuri metodiski iznīcina pārtikušu ģimeni, - Borgmans. Ar krāšņumu un dekadences valdzinājumu apbur talantīgā itāļu režisora Paolo Sorentīno veltījums Federiko Fellīni leģendārajām filmām Saldā dzīve un 8 1/2, gan stāstot par mūsdienu Romas intelektuālo eliti. Iespējams, žūrija būs tik drosmīga, lai novērtētu radikālo franču filmu Adeles dzīve (rež. Abdelatifs Kešišē) - apbrīnojami reālistisku, intīmu «ielaušanos» divu jaunu sieviešu attiecībās. Abas filmas aktrises - Francijā populārā Lea Sedū un pagaidām mazzināmā Adele Eksahopulosa - varētu saņemt balvu kā labākās aktrises. Taču, protams, Kannu festivāls vienmēr piedāvā arī izvēlēties eksotiskākus kino «paraugs», teiksim, ķīniešu filmu A Touch of Sin (Grēka pieskāriens) - četrus dramaturģiski un emocionāli pārliecinošus stāstus par «mazajiem cilvēkiem» mūsdienu Ķīnā. Savukārt politkorektuma akts būtu kādas balvas piešķiršana emocionālajai Čadas un Francijas kopražojuma filmai Grisgris - autsaideru - paralizēta vīrieša ar sapni dejot un daiļas prostitūtas - bēgšanas un mīlas stāstam. Patiešām, Stīvenam Spīlbergam ir no kā izvēlēties. Konkursa filmu piedāvājums ir izcils.