Mēdz teikt, ka paēdušais neēdušo nesaprot. Jo spilgti tas šobrīd izpaužas daudzajās diskusijās par bēgļu uzņemšanu. Gan no mūsu, gan to valstu iedzīvotāju puses, kuri ikdienā saskaras ar ieceļotāju masām.
To, cik situācija patiesībā dramatiska, apliecina fakts, ka jūlijā vien Eiropas Savienības robežu sasniegušo patvēruma meklētāju skaits tuvojās 108 tūkstošiem. Skaitlis grūti uztverams? Labi, un tas, ka šotrešdien (tikai vienā dienā!) Ungārijā ieradās 3241 nelegālais ieceļotājs, tostarp 700 nepilngadīgo? Jā, traki gan, pie mums dzird sakām, un tad atkal atsākas dziesma, cik šausmīgi būs, ja 250 no visa tā milzuma divu gadu laikā ieceļos Latvijā. Proti, skaitlis 250 divos gados pie mums tiek uztverts kā bīstamāks par jau pieminēto 3241 bēgli vienā dienā. Jo pirmais attiecas uz mums, pēdējais - teritoriju, kas gana tāla no šejienes.
Noteikti līdzīgā veidā Eiropas rietumdaļā par pārspīlētu un neizprotamu tiek uztverts mūsu satraukums par nepieciešamību palīdzēt, atsaucoties uz daudzajiem nepilsoņiem un kaimiņvalsts ideoloģisko ietekmi. Savulaik no austrumiem iebraukušie taču izskatās gana integrēti - tiem ir savas dzīvesvietas, darbs, viņi maksā nodokļus, nav manāmas saziņas, saskarsmes problēmas ar pamatiedzīvotājiem utt. Tas, ka liela daļa skatās kaimiņvalsts televīziju? Bet ir taču internets un satelīttelevīzijas, kas ļauj to darīt, atrodoties jebkurā vietā uz zemes. Pat atruna, ka ne visi afrikāņi mūk no kara briesmām, ka daudzi vienkārši tiecas dzīvot valstīs ar augstāku dzīves līmeni un tie tad būtu sūtāmi atpakaļ, mūsu gadījumā neiztur nekādu kritiku, jo no kāda gan «kara» mūk mūsu pašu tautieši, joprojām tiecoties pārcelties uz dzīvi Norvēģijā, Īrijā, Lielbritānijā u. c.?
Lai kaut mazliet tuvotos savstarpējai sapratnei, diskusijas būtu jāpaceļ pilnīgi citā līmenī. Labi, īslaicīgi var palīdzēt, bet kāds būtu risinājums ilgtermiņā - žogi uz valstu robežām, kas jau tiek būvēti, vai tomēr atbalsts dzīves līmeņa atšķirību mazināšanā starp valstīm? Un ne tikai ar dāvinājumiem un pabalstiem, bet arī (un galvenokārt) reāliem ieguldījumiem nabadzīgāko valstu ekonomikas attīstībā, kas vienlaikus nozīmē arī atbalstu miera nodrošināšanā tur, kur ir problēmas ar to. Tas būtu arī mūsu interesēs, ja baidāmies, ka pēc šiem 250 var nākt vēl sazin cik. Bet tas nozīmē, ka mūsu politiķiem nevis ierasti jāatgaiņājas no problēmām, bet jāizmanto situācija un jānāk klajā ar attiecīgām Eiropas līmeņa iniciatīvām. Un nav ko kautrēties atzīt, ka labi saprotam cilvēkus, kuri tiecas dzīvot labāk, - esam ar šo problēmu saskārušies. Zinām arī, ko valstij nozīmē tās iedzīvotāju masveida aizceļošana.