Vairāki Latvijas kristiešu kopienas pārstāvji šonedēļ pārmeta ministram Gerhardam neiecietību. Un, demonstrējot patiesu iecietību, ministru publiski nosauca par «cūku». Tomēr tas nekas - Latvijas katoļi galu galā ir pazīstami ar savu iecietību. Piemēram, attiecībā uz cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju. Tādēļ viņu teiktajam iecietības jautājumos ir liels svars.
Stāsts nav par Gerhardu, kurš, iespējams, pie stūres sēdēdams, tiešām rīkojies nepareizi. Tomēr tas, ka, atspoguļojot negadījumu Pils laukumā, iecietības trūkuma pārmetēju pašu iecietības visnotaļ zemais līmenis nelika masu medijiem kaut pavīpsnāt, ir savdabīgi. Runa taču ir par politiķi, tātad - nu, jā - cūku «pēc definīcijas».
Bet vai tad nav?! Dažkārt ir, bet vai mēs neliekam lietā «smago artilēriju» pārāk bieži un attiecinot uz visiem? Turklāt runa nav par anonīmajiem varoņiem internetā. Rezultātā, manuprāt, ir divas problēmas.
Pirmā. Ņemot vērā, ka jābliež virsū visiem un vienmēr, nav laika līdz kādam taustāmam rezultātam (piemēram, demisijai) novest kādas patiešām «cūkas» kritiku. Ik diena nes jaunu apzīmogojamo, un uz šādu verbālu plūdu fona īstās «cūkas» var justies nesodīti. Vispārinājumi ir ļoti izdevīgi - kuram ir spēks un vēlēšanās šķetināt katras konkrētās amatpersonas «cūciskumu»? Un tad ir klasiskā situācija, kad neviens par kādu bezjēdzību nav atbildīgs - grūti barā kaut ko saskatīt. Turklāt vispārinājumā - šajā gadījumā apzīmējuma izvēlē - pazūd iespēja pretenzijas formulēt precīzāk. «Cūka» patiesībā neko daudz neizsaka. Cita lieta - «slinks», «augstprātīgs», «nepārzina tēmu» utt.
Otrā. Kas notiek ar steigā apzīmogotajiem humanoīdiem? Kā vēsta vecais teiciens - ja kādu nosauksi par cūku x reizes... Un tā arī gadās. Normāla pretreakcija. Ja kādu rūpīgi nodauza ar pārspīlētiem pārmetumiem, tad vienā jaukā brīdī nodauzītais uzmet lūpu: ja jau, tad jau! Vismaz kādu labumu gūšu. Un mums ir dzimusi jauna «cūka». Šoreiz patiešām. Vai cits variants: zinot, ka tāpat iegūsi zīmogu pierē, politikā vai valsts pārvaldē sparīgi dodas tieši «cūkas», kurām skopā asariņa par netaisnīgu novērtējumu nenoritēs, jo tās jau tieši dodas «cūkoties». Rezultātā modelis sāk atražot sevi: «dzimušo cūku» un «par cūku pārtapušo» īpatsvars populācijā palielinās, savukārt tas tikai nostiprina mūsu taisno naidu, kas savukārt arvien vieglāk vēršas arī pret tiem, kuri pieder citai sugai.
Rezumējot: kā teica klasiķi, «labāk mazāk, toties labāk». Ņemot vērā, ka mūsu politiskā fauna jau tā nav pārbagāta ar simpātiskām un noderīgām radībām, mēģināsim tādas tomēr pamanīt un novērtēt.