Ir adventa laiks. Jauna Baznīcas gada sākums ar atgādinājumu par Jēzu, kurš reiz nācis, lai izpirktu cilvēku grēkus. Brīnuma gaidīšanas laiks. Ar cerībām, pārdomām, ticību labākai nākotnei.
Interesanta sakritība, ka tieši šajā laikā uz skatuves atgriežas politiķi, kas reiz bijuši saistīti ar baznīcu, - vai nu dibinot kristīgo partiju, vai apliecinot uzticību saviem ideāliem ar zvērestu baznīcā. Šogad otrajā adventa svētdienā par partijas Vienoti Latvijai līderi kļuva Ainārs Šlesers, bet trešajā adventa svētdienā partiju Latvijas attīstībai dibināja un par tās līderi kļuva Einars Repše. Līdz ar viņiem visu šo laiku saviem uznācieniem pamazām gatavojas gan Ingūna Sudraba, gan biedrība Demokrātiskie patrioti.
Kaut arī jaunu partiju veidošanās apliecina esošo vājumu un potenciālo pieprasījumu pēc pārmaiņām, šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, neizskatās, ka kāds no jaunpienācējiem varētu pretendēt uz nācijas glābēja, mesijas lomu. Jo vai nu reiz kā tādi sagaidīti un pievīluši uz sevi liktās cerības (Repše), vai arī par ilgu gaidīti (Sudraba).
Un tomēr politiskajā vidē viņi radījuši tādu pašu satraukumu kā līdaku ielaišana aizauguša varžu dīķa rāmajos ūdeņos. Vieni paniko, ka jaunpienācēji, iegūstot iekļūšanai Saeimā nepietiekamu balsu skaitu, tās faktiski pārdalīs par labu Saskaņas centram. Citi biedē, ka jaunie esot nekas cits kā Saskaņas satelīti. Vēl kāds atsācis skandināt mantru par latvisko partiju apvienošanos kā vienīgo glābiņu.
Ko no tā varam secināt? Pirmkārt, ka Saeimā ievēlētās partijas tiešām ir vājas savā garā un paniski baidās no konkurences. Iespējams, ka tieši nepieciešamība pamosties un atkal izcīnīt savu vietu uz politiskās skatuves ir to vienīgais glābiņš no lēna sabrukuma.
Otrkārt, skaidri redzams, ka pie varas esošie politiķi pārlieku pārņemti ar pasaules skatījumu melnbaltā gaismā. Varbūt laiks partijām beigt pozicionēties pēc etniskā vai ģeogrāfisko simpātiju nošķīruma, kas ir konfliktu vairošanas, ne attīstības ceļš. Un konkurēt par vēlētāju uzticību vajadzētu nevis ar savstarpējiem lāstiem, bet labāku piedāvājumu.
Treškārt, naivi domāt, ka tā saucamajām latviskām labējām partijām, salipinoties vienā neizteiksmīgā pikucī, ir lielākas cerības izdzīvot, nekā uzrunājot savus vēlētājus katrai atsevišķi. Jo pašu vēlētāju vidū noteikti ir tādi, kas, piemēram, balsotu par Nacionālo apvienību, bet nekādā gadījumā ne par Vienotību vai Reformu partiju, un otrādi. Veidojot vienotu sarakstu, daļa vēlētāju izvēlēsies vēlēšanās nepiedalīties.
Un visbeidzot - ja ir problēmas ar pašapziņu, nav ko darīt politikā. Konkurence ir līdzeklis gan partiju piespiešanai sagatavot labākus piedāvājumus, gan arī svārstīgo vēlētāju mobilizēšanai, lai tie beidzot iesaistītos savas valsts likteņa lemšanā.