Pēkšņi mans vecums ir kļuvis publisks un visas jaukās runas par to, ka vecumam nav nozīmes, izklausās pēc apsveikuma koncerta sirsnības. Nez kā rīkojas ārzemēs ar šiem cilvēkiem, kas drīkstētu doties pensijā, bet vēl nevēlas un, kā tas bieži mēdz būt, to nevēlas arī kolektīvs, kurā sava valstiskā derīguma termiņa beigas jaunais pensionārs piedzīvo.
Pagrūti spriest par citām darba vietām, bet, piemēram, muzejos cilvēki nestrādā tāpēc, ka nebūtu labākas vietas, kur saņemt algu. (Te nu būs tā atšķirība starp cilvēku un mērkaķi.) Iespējams, ka muzejos strādā tie, kas lietas un to stāstus mīl vairāk par cilvēkiem. Tāda specifiska pašselekcionējusies cilvēku šķirne. Iespējams, ka mūža otrajā pusē šos stāstus izprot labāk un atalgojums muzeju uzraugiem ir tieši tik liels, lai par to nezaudētu interesi pensionāri. Tā tas bija līdz nesenam laikam.
Varbūt tie, kas pieņēma šos likumus, domāja, ka muzejus gāzīs apkārt darbaspējīgi jaunieši, kas ilgosies astoņas stundas pavadīt telpās ar noteiktu priekšmetu skaitu un materiālo atbildību par lietām, kuru vērtība nosakāma tikai visa novada vēstures kontekstā.
Vēl viena jocīga darbavieta ir bērnudārzi jeb pirmsskolas izglītības iestādes, kurām neseno lēmumu gaismā, kad valsts ir atteikusies atbalstīt pirmsskolas izglītību, būs ne tikai jāpārvēršas par lielām rotaļu istabām, bet arī jāmaina nosaukumu plāksnītes. Ja muzejos strādā tie, kuriem baterijas uzlādējas no lietām, tad bērnudārzos izdzīvo tie, kas uzlādējas no pasaulē labākajiem enerģijas devējiem (un arī ņēmējiem) - bērniem. Vienu ziņā ir pagātne, otru - nākotne.
Likvidētās vai izdzīvojušās mākslas un mūzikas skolas, kuru eksistence galvenokārt atkarīga no pašvaldības izpratnes par to, ka ne no kurienes neradīsies tie augsti profesionālie mūziķi vai mākslinieki, kas aumaļām stāsies augstākajās mācību iestādēs, arī ir tādas bateriju atkarīgo iestādes. Kāpēc šaubos par to, ka šie - bez obligātās pirmsskolas izglītības un mākslas skolām iztikušie visi kā viens spēlēs simfoniskajā orķestrī vai gleznos klasicisma stila batālijas?
Tomāti neaug meža taciņu vidū. Tāpēc, ka tie ir kultūraugi. Tie ir jāaudzē.
Nezinot, no kurienes esi izaudzis, gluži liekas iestādes var izrādīties arī muzeji. Un kā vecas bekas tie lidos no ģeniālo mežeņu taciņas.
Zemākais atalgojums valstī esot noteikts. Vai ir uzzināts, kāda izskatās nabadzība? Ne garīgā, bet parastā. Tai nav dibena, tas ir bezdibenis, kura malu šogad ikviena puslīdz drosmīga namamāte izrotā ar ievārījuma burciņām un konservētiem gurķiem. Šīs burciņu rindas ir amortizācija un redzamā robeža tam, ko ļoti, ļoti negribas redzēt.