Ārlietu ministrs, vērtējot ārlietām veltītās debates vakar Saeimā, pauda, ka tās ik gadu kļūstot interesantākas un saturīgākas. Ja par kritēriju uzskatām no parlamenta tribīnes sarunātu glupību īpatsvaru, Rinkēvičam varētu piekrist. Tomēr veidā, kādā lēmējvara domā un runā par ārlietām, manuprāt, joprojām ir divas problēmas.
Pirmā. Veidā, kādā politiskā elite vispār domā par ārlietu sektora darbu, slēpjas pretruna. Vai, ja vēlaties, notiek mokoša domāšanas veida maiņa. Vēl samērā nesen - pirms Krievijas un Rietumu attiecību saasināšanās, bēgļu krīzes un terora draudu palielināšanās - ārlietas Latvijā bieži uzskatīja par tādu kā plānā galdiņa urbēju nodarbošanos. Tam bija savi iemesli - pēc iestāšanās NATO un ES mērķi likās sasniegti, savukārt citi procesi ne sevišķi interesanti. Nu vērojama teju vai otra galējība: no ārlietu sektora tiek prasīta atbildība par to, kas nav šīs institūcijas viennozīmīgā pārziņā. Respektīvi, mēs jau varam gribēt no K. Valdemāra ielas 3 prasīt labāku darbu, tomēr tas vien neatrisinās, piemēram, ārvalstu investīciju nepieciešamību, ja tiesiskā un nodokļu vide ieguldītājus neapmierinās. Ir saprotams deputātu satraukums par nekontrolēto imigrāciju vai terorismu, tomēr te liela loma arī tam, cik jēdzīgi strādā (t. sk. ES līmenī) mūsu Iekšlietu un Aizsardzības ministrija. Īsi sakot, nevajadzētu ārlietu debates pārvērst par tādu kā izrunāšanos par visu, kas «uz sirds sakrājies».
Otrā. Pats debašu formāts ir izveidojies kā deputātu saruna (vieni uzbrūk, citi aizstāv) ar ārlietu ministru. Tāda arī vajadzīga, tomēr tikpat interesanti būtu, ja tautas pārstāvji - ņemot vērā, cik tomēr dažādus skatījumus uz pasaulē notiekošo viņi pārstāv - vairāk debatētu tieši cits ar citu. Galu galā arī parlamentam objektīvi ir sava būtiska loma ārpolitikas veidošanā. Kā piemēru var minēt Nacionālās apvienības pārstāvja Dombravas deklarēto: «Eiropas iekšienē pārāk liela ietekme ir liberāliem kosmopolītiem un internacionāli atbalstošiem sociālistiem, kuri nav spējīgi sargāt Eiropu, bet aktīvi piedalās esošo valstu sagraušanā.» Šī teksta mērķis neparedz izteikties par Dombravas apgalvojuma saturu, bet man būtu licies tikai loģiski, ka nevis Rinkēvičs, bet parlamenta liberāļi paši kāpj tribīnē kolēģim oponēt un skaidrot savu skatījumu. Jo, lai gan ārlietu ministra loma, protams, ir ievērojama, negludumus vairāk rada savlaicīgi neizrunātas lietas - to skaitā ārpolitiku skarošas - pašā koalīcijā, kas savukārt viegli pārtop savstarpēji aizskarošā retorikā un pretrunīgos paziņojumos. Ārlietu debatēm Saeimā vispirms jākalpo pašu deputātu dažādo pasaules skatījumu inteliģentai cīņai.