No vispārējās jezgas satrūkusies, aiz mājas stūra nozūd trijkrāsu kaķenīte Pegija. Ciemojamies jauktā kora _Ogre_ un Rīgas Latviešu biedrības sieviešu kora _Ausma_ diriģenta, Mūzikas akadēmijas mācībspēka un Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta Jāņa Zirņa mājās Vecāķos.
Mazu lordēnu plejāde
Jānis Zirnis ar ģimeni Vecāķos dzīvo kopš 1995. gada. Diriģents atceras, ka, dzīvojot Rīgā, pašā pilsētas centrā, bērni visu laiku dīca - gribam sunīti! Taču Jānis bija kategoriski pret dzīvnieka turēšanu dzīvoklī. Kad ģimene pārcēlās uz savu māju un garnadži te nospēra velosipēdu, Jānis nolēma, ka pienācis laiks iegādāties kārtīgu mājas sargu. Ar dziedātājas un lielas dzīvnieku mīļotājas Daces Volfartes palīdzību no viņas paziņām Zirņu mājās ienāca trīs gadus vecais Lordis. Suns bija gudrs un foršs. Varenas bija arī viņa brīvības alkas. Lordis vienmēr skrēja mājiniekus pavadīt uz staciju. Reiz Jāņa dzīvesbiedre Dina, braucot uz darbu, iekāpa vilcienā un pēc brīža vagona otrā galā ieraudzīja Lordi. Vecdaugavā vilciens neapstājās, Ziemeļblāzmā Dina izkāpa un lūdza kādu pieturēt suni. Pati viņa ielēca atpakaļ vilcienā, jo nedrīkstēja nokavēt darbu. Vakarā, dodoties mājup, Dina ar Jāni izmeklēja visu apkaimi Ziemeļblāzmas stacijas rajonā, kas atrodas piecus kilometrus no mājām, bet suni neatrada. Noguruši un nobēdājušies abi pārradās mājās, bet tur, it kā nekas nebūtu bijis, pretī skrēja Lordis! Tā bija tikai viena epizode no suņa vētrainās dzīves.
Citreiz Lordim uzbrukuši divi nikni suņi - liels rīdītājs un mazs kodējs. Diriģents joprojām brīnās par savu drosmi, kad meties sunim palīgā. Viņš smej - tie abi taču varēja man pārkost rīkli, bet es par to nedomāju, jo Lordis bija briesmās! Abi no tuvcīņas izgājuši kā uzvarētāji.
Švītīgais suņu vīrs šad tad devies brīvsolī pa Vecāķiem, un neviena sēta viņam nebijusi par augstu. Reiz vasaras kafejnīcā Jānim vaicājuši, vai tas esot viņa suns, kurš te katru dienu visus galdiņus apstaigājot? Lordis tiešām bija pievilcīgs. Pēc viņa apmešanās uz dzīvi Vecāķos vairākās sētās parādījās mazu baltu lordēnu plejāde.
Pēc sludinājuma avīzē mājinieki iegādājās Lordim draudziņu - runčuku Bonifāciju, bet vēl pēc pāris gadiem Zirņu ģimene pieņēma savā saimē dalmācieti Kimberliju, no kuras atteicās saimnieki. Viņai toreiz bija trīs gadi. Sune tika sterilizēta, lai nebūtu problēmu ar Lordi. Jāņa dzīvesbiedre Dina smej: «Kima bija mazliet blondīne, tāda mīlīga zebiekste. Sākumā mums šķita, ka viņa ir pakurla, jo komandas nedzirdēja, bet pietika čukstus pasaukt - Kima, nāc ēst, kad viņa bija klāt! Kimai vienmēr sala, un Lordis viņu sildīja savā līkumā.»
Bertas uznāciens
Dīvaini, bet visi trīs ģimenes mīluļi, nodzīvojuši skaistu mūžu, aizgāja citos medību laukos viens aiz otra. Vispirms absolūtā vecuma dēļ tika iemidzināts Lordis. Veterinārārste mazliet šantažēja Zirņus, iesakot viņa vietā paņemt jauktenīti - septiņus mēnešus veco Bertu, pretējā gadījumā sunīte būšot jāiemidzina. To Zirņi nevarēja pieļaut. Jaunatnācēja vecīšus Bonifāciju un Kimu turēja pamatīgā stresā, savā jaunības dullumā nemitīgi uzmācoties viņiem. Abi abižoti ierāvās sevī. Bonifācijs pat ēdienreizēs vairs nenāca mājās, bija jānes pie bļodas nešus. Liktenis atrisināja šo problēmu. Berta mīlēja klenderēt apkārt, un reiz viņa neatgriezās mājās. Jānis ar Dinu meklēja viņu malu malās, lika sludinājumus un aptaujāja cilvēkus, bet bez rezultātiem. Dina atceras: «Kad Kima un Bonis saprata, ka tas trakais suns neatgriezīsies, viņi acīm redzami atplauka.»
Kima nomira šopavasar, arī Bonis jau sēž uz mākoņa maliņas, bet būtībā viņi nekur nav aizgājuši, jo visi trīs dus turpat dārzā, taču viņu vieta nav palikusi tukša.
Cunami mājā
Iepriekšējie abi suņi mājā nebija ieradušies pēc saimnieku izvēles, un tagad Jānis sapņoja par kārtīgu sargu - vācu aitu suni. Viņš mazliet pārdzīvoja, ka nav nolēmis ņemt suni no patversmes, tāpēc no patversmes Dzīvnieku draugs adoptēja kaķi. Tā mājā ienāca četrus gadus vecā Pegija, īsta istabas mamzele.
Sagadījies, ka korī Ogre dzied cilvēki, kuriem pieder Bernes ganu suņu audzētava. Pierunāts pirms mēneša Jānis atveda mājās Boniju (sunei vārds tika dots par godu neaizmirstamajam kaķim Bonifācijam). Pagaidām viņa dzīvo mājās, jo ir ļoti maza, bet Vecāķos tikai pirms pāris dienām nokusa sniegs. Dina smej, ka Pegija un Bonija istabā katru dienu sarīko nelielu cunami. Abas iet ņigu ņegu, jo kaķene uzskata, ka mājā ieradusies pirmā, un ar šīm tiesībām grib skaldīt un valdīt. Savukārt Bonija vienkārši vēlas kārtīgi izdauzīties. Taču Zirņi cer, ka abas galu galā salabs. Bonijai drīz būs jādodas uz skolu, bet Dina rēķinās, ka dārza labiekārtošanas darbus jāatliek uz citu gadu, jo Bernes ganu suņi esot labi dārznieki. Turklāt Jānis grib patversmē sameklēt draudzīgu kompanjonu Bonijai, lai būtu, kas viņu iedvesmo.