Straujumas kabinetā Dana Reizniece-Ozola ir viens no perspektīvākajiem ministriem, un tieši tādēļ ekonomikas ministres teiktajam ir svars. Un tādēļ viens no viņas paziņojumiem šonedēļ ir pieminēšanas vērts. Citāts no intervijas Dienas Biznesam: «Investīciju apjoms aug, bet lēnāk nekā iepriekšējos gados. Un tas ir riska faktors. Jo ar tādu ziņu, ka mums ir jāpalielina aizsardzības budžets, - lai arī mēs paši zinām, kāpēc to darām, - esam atbaidījuši investorus.»
Pirmkārt, aizsardzības budžetu palielina arī citas valstis, jo apzinās riskus, tomēr tas nenozīmē investoru atbaidīšanu. Piemēram, Polija militāro budžetu palielina par 18% un izvirzījusi 2% no IKP slieksni aizsardzībai sasniegt jau 2016. gadā - tieši atbildot uz Krievijas aktivitātēm. Savukārt apgalvot, ka tāpēc ārvalstu investori atsakās ieguldīt Polijā, būtu diezgan drosmīgi. Tikpat labi var uzbūvēt pilnīgi pretēji vērstu cēloņsakarību konstrukciju: ja mēs aizsardzības izdevumus nepalielinām, tas nozīmē, ka mēs NATO partneriem demonstrējam savu nenopietno attieksmi, kas savukārt mazina partneru vēlmi uzņemties mūsu aizsardzību, attiecīgi... Vai tas ir mājiens, ka mūsu dalība NATO un ES neko nenozīmē?
Otrkārt, diez vai ekonomikas ministre nezina, ka ekonomiskā konjunktūra pasaulē kopumā un eiro reģionā konkrēti nav pati spožākā, attiecīgi ieguldījumi visdažādāko valstu tautsaimniecībā ir piesardzīgi. Turklāt vēl pirms nepilna mēneša Reizniece-Ozola ņēma dalību Latvijā strādājošo ārvalstu investoru vietējās uzņēmējdarbības vides uztveres indeksa prezentācijā, kurā kā galvenās problēmas tika minētas demogrāfija un kvalificēta darbaspēka pieejamība, reiderisms u. c. iekšpolitiskas ķezas. Nevajag pašu objektīvās vai izraisītās problēmas, kuras nespējam vai negribam risināt, maskēt ar drošības budžeta palielināšanu.
Līdz ar to ministres argumentācija, manuprāt, ir tik pavirša, ka interesantāks ir jautājums, kāpēc viņa pateica to, ko pateica. Grūti iedomāties, ka Reizniece-Ozola būtu t. s. Maskavas ietekmes aģents, kas šādi «pilina» sabiedriskajā domā viedokli, ka piesardzība pret Krieviju ir pārspīlēta. Ticamāk, ka ministri ir emocionāli nogurdinājusi situācija, kad politiskā vara vairāk uzmanības velta tam, kā sadalīt naudu, nevis tam, kā mums šo naudu nopelnīt. Situācija, kad Ekonomikas ministrijas svars ekonomiskās politikas veidošanā - it sevišķi, salīdzinot ar Finanšu ministrijas, - ir nepietiekošs. Šāds noskaņojums būtu cilvēciski saprotams un lielā mērā pamatots, bet vai tāpēc sarūgtinājums jāpauž tā? Ministrei var piekrist, ka mēs paši Latvijā dažkārt sevi pārāk «uzkurinām», bet šaubos, ka tam ir saistība ar investīcijām.