Otra lieta - Eiropas kultūru vajag uzlūkot kā eiropeiskās civilizācijas fundamentu, pašu pamatu. Ja kultūras sfērā kaut kas nav lāgā, tas uzreiz iespaido visas eiropiešu dzīves vērtības, ekonomiku ieskaitot. Kultūra nav izklaides vai ražošanas sinonīms, kultūra ir cilvēku radošās brīvības izpausmes forma, un tieši šī brīvība ir galvenais stimuls ekonomiskai izaugsmei, nevis otrādi.
Ja jūs domājat, ka šis programmatiskais statement (vēstījums) nāk no «ar kultūru apgāztās» divu nepublicētu grāmatu autores un pie viena sīkuma - Latvijas kultūras ministres - mutes, tad jūs, protams, maldāties.
Tikai pāris dienu pēc stāšanās amatā jaunajā Francijas Ministru kabinetā ar šo skaidro un nepārprotamo uzrunu Kannu kinofestivālā uzstājās jaunā Francijas kultūras ministre Aurēlija Filipeti. Turpinot zināmas analoģijas ar Latvijas kultūrvides nesenajiem skandāliem starp «kompetenci - abonementi» - ministri Žaneti Jaunzemi Grendi - un lokālajiem radošajiem, jā, patiešām - šarmantā itāļu izcelsmes francūziete Filipeti pati ir rakstniece, turklāt atšķirībā no mūsu vietējās ministres veiksmīga - viņas darbi ir publicēti, tulkoti, pat iestudēti teātros. Viņai nav sevi jāreklamē presē un valdībā kā personu, kas «nodrošinājusi vecumdienas Imantam Ziedonim», kas lasījusi Selindžeru un (spriežot pēc paviršā apguves līmeņa, nesen) Platonu, pat apmeklējusi Vāgnera operu Dievu mijkrēslis LNO un «ieraudzījusi tur divas idejas», kaut gan arī Filipeti reiz iekūlusies skandālā, tiesa, ne ar «kultūras cilvēkiem» - jau 2008. gadā publiski paziņojusi, ka «nekad neatradīsies vienā telpā ar šo vīrieti», runa ir par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) draiskuli Dominiku Strosu-Kānu, kurš Filipeti atlaida no darba SVF «par nepaklausību».
Aurēlija Filipeti ir cilvēks ar izcilu izglītību (ￃﾉcole normale supￃﾩrieure de Fontenay-Saint-Cloud), spēcīgu ekonomisko ķērienu, literāri bagātu valodu un prasmi skaidri formulēt savas valsts kultūras attīstības vīziju. Konkrētajā gadījumā Kannās Filipeti pauda šo: Francija savā teritorijā diez vai bez ierunām likumiskos, piemēram, ACTA līgumu un to, ka «virsbūve» nosaka «bāzi», ne otrādi - svarīgāka ir galva, ne rumpis vai, vēl prastāk runājot, kultūra un informācija, ne ekonomika ir prioritāra «vērtība» valsts attīstībā (sk. citātu iepriekš).
Filipeti nav būtne, kas plātās ar tukšām frāzēm, ka «valsts būtu jāvada filosofiem» (aha, agrāk bija jāvada «profesionāļiem», tagad «filosofiem» - kuru filosofisko skolu pārstāvjiem, lūdzu?), aizgūtnēm slavē sevi un savus kvēlos līdzjutējus «Latvijā visiem zināmu kultūras prominenču» vidū (gribētos dzirdēt konkrētos atbalstītāju uzvārdus - vai tad tos atklāt būtu kāds negods?), ir absolūti nesatricināma savu «kompetenču» aizstāve (par kādām reālām kompetencēm ir runa, netiek paskaidrots), bet tā arī nav pagodinājusi mūs ar kaut jel vienu skaidru vīziju par Latvijas kultūras attīstību. Ja vien par «vīziju» nesauc apsmaidāmo, lai neteiktu muļķīgo, frāzi, ka «mūsu identitāte ir vienīgā, ar ko varam konkurēt pasaulē». Latviski tas laikam nozīmētu - konkurēt ar patību, ar sevi pašu. Filosofes cienīgs domas lidojums, kas burtiski apgāž.