Tagad latvieši vairs nerunā ar vācu vārdiem. Tagad runā angļu vārdiem tik uzsvērti, ka bez angļu valodas zināšanām ir grūti saprast. It kā mums pašiem savu vārdu nebūtu! Kamdēļ mums ir vajadzīgs «konteiners», ja ir tvertne? Un «šovs», ja ir izrāde un uzvedums? Mēs vairs nedraudzējamies, nesatiekamies, nesazināmies, neviesojamies, nesazvanāmies - mēs «kontaktējamies». Esam «atraktīvi» un «investējam» savus «resursus», un viss ir tik «unikāls». Jaunajā Nacionālajā bibliotēkā, kurai vajadzētu sargāt mūsu valodu, nav slīdošo kāpņu, bet «eskalators». Vēstures un kuģniecības muzejā lasāma afiša ar uzaicinājumu apmeklēt «interaktīvu performanci». Arī tur nabadziņiem tik trūcīga latviešu valoda, ka nevar pateikt - uzvedums ar skatītāju piedalīšanos.
Mēs noplicinām savu valodu! Nestāstiet, ka valoda attīstās! Jā, tai vajadzētu attīstīties, bet tikai tad, ja tā tiek attīstīta pēc latviešu valodas paraugiem, nevis to noslīcinot svešvārdu gūzmā. Mēs bieži sakām, ka ejam no viena grāvja otrā. Manuprāt, valodas ziņā esam sasnieguši neiespējamo - būt divos grāvjos vienlaikus. Brīžos, kad nerunājam ar angļu vārdiem, tad padomijas žargonā: nekas nenotiek Dziesmu svētkos, bet gan Dziesmu svētku ietvaros. Nav muižas ēku, bet ir muižas ēku komplekss. Mums nav pavārmākslas, bet kulinārija, nav viesmīļu, bet ir oficianti. Vai tiešām vēl arvien vajadzīgi kolektīvi, ja varam brīvi apvienoties saimēs un kopās?
Vai mums pašiem nevajadzētu sākt novērst tās okupācijas sekas, kuras varam novērst, un negaidīt, lai kāds nāk un to izdara mūsu vietā? Vai vēlamies izteikties smalki, jo nav pārliecības, ka mums ir zināšanas? Vai mums ir mazvērtības sajūta? Gaidām, ka kāds mūs atpestīs no okupācijas sekām? Palīdzēsim cits citam savu glupību sadzirdēt! Kopsim savu valodu un mācīsimies citas.