Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans pagājušajā nedēļā Dienai atzina, ka atrisinājums būšot 4. aprīlī, kad lietu izskatīšot Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA). Pirms tam kā uz lēmēja institūciju tika norādīts Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) virzienā. Par šo jautājumu, kā arī par to, kāpēc Latvijas sportā pēc ilgāka pārtraukuma ir uzbangojis nopietns dopinga skandāls un kas būtu darāms, lai mēģinātu šādus gadījumus izskaust, iztaujāju Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) galveno ārsti Līgu Cīruli.
Vai tiešām aizliegtajās vielās pieķertos sportistus sodīs Pasaules Antidopinga aģentūra?
Kad es Sočos piedalījos šīs lietas izskatīšanā, tika teikts, ka par sankcijām lems Starptautiskā Hokeja federācija. WADA parasti soda mērus nepieņem. Tādas prakses nav.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) var noteikt soda mēru?
Nē, arī SOK to nedara. Kā jau teicu - parasti sodus nosaka sporta veidu federācijas.
Kāpēc tik ilgi kavējas otrā gadījuma izskatīšana, jo par Pavlovu tika ziņots vēl olimpisko spēļu laikā?
Nezinu, un man tas nav saprotams. Mums Sočos pēdējā dienā tika paziņots, ka ir jāierodas arī uz otras lietas izskatīšanu, bet pēc pāris stundām to atcēla. Sīkāku skaidrojumu nebija, tikai pateica, ka būs B prove bez paskaidrojumiem un ka lietu izskatīšot vēlāk Lozannā.
Kavēšanās varbūt saistīta ar to, ka pieņemt lēmumu šajā gadījumā ir ļoti sarežģīti. Pirms olimpiādes izdotajā dokumentā it kā tik strikti arī neesot rakstīts, ka pie otrā gadījuma sporta spēļu komandas rezultāti ir anulējami. Formulējums esot ar vārdu may (tulkojumā - «var»). Ņemot vērā, ka Pavlova gadījumā nebija apzināta rīcība, diskvalifikācija būtu ļoti bargs lēmums...
Es domāju, ka diskvalifikācija būtu pat ļoti skarbs lēmums, jo ir pierādīts, ka pirmajā gadījumā nebija tīšas darbības. Tā nebija apzināta lietošana. Es ļoti ceru, ka priekš mums tiks pieņemts pozitīvs lēmums.
Otrajā gadījumā esot smagāks pārkāpums?
Jā, otrs gadījums ir, teiksim tā - nopietnāks.
Pēc katras spēles pārbaudīja trīs mūsu hokejistus?
Tieši tā un pēc pēdējās divus.
Sanāk, ka totāli nepaveicās, jo pēc spēles ar Kanādu abiem arī bija pozitīvas analīzes?
Nu, es nezinu - kur vēl tā var sagadīties!
Cik kopumā mūsu sportistu Sočos pārbaudīja?
Mums bija 31 pārbaude. Dažus, piemēram, medaļniekus, pārbaudīja pat divas reizes. Visus favorītus - brāļus Dukurus un Šicus, kā arī bobslejistus pārbaudīja tūlīt pēc ierašanās Sočos un vēlreiz pēc sacensībām.
Ko var darīt, lai nākotnē no šādiem gadījumiem izvairītos? Kā Sočos izteicās Latvijas Olimpiskās delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers, bijusi jau ticība, ka šī sērga Latvijas sporta augstākajās aprindās ir izskausta. Iepriekšējais nopietnais gadījums bija pirms 2002. gada olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā, kad aizliegto vielu atrada bobsleja pilota Sanda Prūša analīzēs?
Par pirmo (Pavlova) gadījumu ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tā notika. Tur ir cilvēciskais faktors un nelaimes gadījums. Tas nav kā toreiz pirms divpadsmit gadiem, kad aizliegtās vielas atklāja, šķiet, pat sešiem mūsu vadošajiem sportistiem. Viņu vidū bija svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, modernās pieccīņas pārstāvis Deniss Čerkovskis, arī bobslejists Sandis Prūsis - patiešām mūsu vadošie sportisti. Visi apgalvoja, ka nekādus blakus produktus nav lietojuši, un mums nācās pārmeklēt pilnīgi visus iegādātos uztura bagātinātājus. Sūtījām uz pārbaudēm laboratorijās, un beigās arī atklājās, ka bijuši kaut kādi piemaisījumi.
Tad jau arī toreiz bija cilvēciskais faktors, jo sportisti bija lietojuši to, ko viņiem ārsti ieteica...
Es tolaik ar šiem sportistiem nestrādāju, tomēr man gribas ticēt gan sportistiem, gan arī ārstiem, ka viņi neviens speciāli to nedarīja un ka šīs vielas patiešām bija Amerikā iegādātos uztura bagātinātājos. Kopš tā laika - vismaz Eiropā - uztura bagātinātājiem kontrole ir kļuvusi daudz stingrāka. Manuprāt, Eiropas Savienībā ražotie un tirgotie uztura bagātinātāji ir droši. Par Ameriku, protams, var būt jautājumi. Tur ir atļauts ražot dažādus uztura bagātinātājus un samaisot, kas to lai zina, kas tur piebirst klāt. Otra lieta, kas jāņem vērā - ļoti strauji attīstās arī dopinga kontroles sistēmas. Es pieļauju, ka pirms desmit gadiem šādu gadījumu varbūt pat neatklātu. Uz to diezgan uzskatāmi norāda otrais (Freiberga) gadījums, kad pirms olimpiādes 3. februārī ņemtās analīzes bija negatīvas, bet Sočos jau pozitīvas.
To es arī gribēju jautāt - kā tas vispār ir iespējams, vai sportists tiešām kaut ko lietoja, jau esot olimpiādē?
Nē, tas norāda uz to, ka dopinga laboratorijas ir ar dažādām iespējām. Tas ir jautājums, uz kuru atbildi mēs jau gribam sagaidīt no WADA. Mēs tērējām daudz naudas, lai pārbaudītu visus mūsu olimpiešus un lai uz spēlēm aizbrauktu ar tīru sirdsapziņu, bet beigās izrādās, ka akreditētā laboratorijā pilnīgi visas vielas nevar atklāt.
Runa ir par Helsinku laboratoriju?
Jā, Latvijas Antidopinga aģentūrai ir līgums ar Helsinku laboratoriju. Pēc tam mums Sočos viens no Krievijas pārstāvjiem atzina, ka viņu Maskavas laboratorija attīstībā ir citām priekšā jau pāris gadu. Es redzēju tās iekārtas - visas jaunas un pirms pašas olimpiādes atvestas no Amerikas.
Cik izmaksā viena dopinga pārbaude - ap simt eiro?
Nē, kur nu - vismaz 500 eiro.
Sočos bija 58 Latvijas olimpieši. Patiešām pārbaudēm ir iztērēta liela naudas summa...
Protams, turklāt jāņem vērā, ka pārbaudījām arī kandidātus un dažus pat pa vairākām reizēm. Naudu deva gan Latvijas Antidopinga aģentūra, gan Latvijas Olimpiskā komiteja un Latvijas Olimpiskā vienība.
Pret Helsinku laboratoriju tagad nevar izvirzīt prasību?
Es tikai zinu, ka Latvijas Antidopinga aģentūra kontaktējas ar Helsinku laboratoriju. It kā esot pieprasīta B prove, lai to aizsūtītu uz pārbaudi citā laboratorijā, bet nav jau teikts, ka tā tik ilgi ir saglabāta.
Ir taču arī zināms, ka bez uztura bagātinātājiem konkurēt augstākajā līmenī nav iespējams. Piemēram, biatlonists Andrejs Rastorgujevs gan jau slēpotu pāris minūšu lēnāk, ja nelietotu organisma atjaunošanās līdzekļus?
Nu, to es nezinu, vai Rastorgujevs slēpotu pāris minūšu lēnāk, bet šīs vielas vispirms jau ir domātas tam, lai sportisti neslimotu un lai viņu muskuļi atjaunotos pēc lielām slodzēm. Mums ir bijuši gadījumi, kad sportisti sākumā atsakās no atjaunošanās līdzekļiem, sakot, ka ēdīs gandrīz vai tikai ievārījumu un medu. Tad viņi sāk slimot, un par pilnvērtīgu treniņu procesu vairs nevar būt runa. Pie tik lielām slodzēm - tikko kāds uzšķauda, tā iesnas ir klāt. Liela nozīme ir pareizai ēšanai un atjaunošanās līdzekļiem. Savulaik ātri varēja atjaunoties, ar sistēmu ievadot nepieciešamās vielas. Tagad intravenoza darbība ir aizliegta, tāpēc ļoti rūpīgi jāseko līdzi, kā konkrēti sportistiem pietrūkst. Katru otro mēnesi veicam pārbaudes, lai uzzinātu kādas vielas sportistu organismā krītas, kas atkal ceļas.
Latvijas veikalos sportisti bez bažām var iegādāties uztura bagātinātājus?
Ja es būtu profesionāla sportiste, es ļoti baidītos jebkurā veikalā iegādāties jebkuru lietu.
Ko darīt - pilnīgi par visu jākonsultējas ar speciālistiem?
Arī mums nav iespējas visus pulverus izbaudīt. Mūsu valstī vienkārši tādas iespējas nav. Mūsu iegādātās vielas ir reģistrētas Eiropā un Latvijā, bet tas nenozīmē, ka pilnīgi viss ir pārbaudīts. Kontrolētāji ir pārbaudījuši tikai to, kas ir rakstīts uz bundžas, veikt ķīmisko pārbaudi viņiem nav iespējas. WADA ir pat veikusi pētījumu un atklājusi, ka līdz pat 30 procentiem gadījumu var būt kaut kādi piemaisījumi. Mēs ļoti stingri no ražotājiem prasām sertifikātu, tad starpgadījuma rezultātā ir iespēja viņus sūdzēt tiesā.
Atlētam gan no tā vieglāk nepaliks, jo tik un tā sekos sods...
Tā gan nav. Ja man ir tā konkrētā bundža, kurai ražotājs ir devis garantiju, bet atklātā aizliegtā viela bundžā tomēr ir, tas ir absolūts attaisnojums. Šādu gadījumu gan tikpat kā nav.
Cik ilgi aizliegtās vielas parasti saglabājas organismā?
Ļoti dažādi, Pavlova gadījumā, piemēram, 72 stundas.
Kāpēc zviedru hokejists Niklass Bekstrems turpina spēlēt NHL, lai gan viņa organismā Sočos arī atklāja aizliegto vielu?
Tāpēc, ka Amerikā šie likumi nedarbojas. Aiz okeāna nerespektē WADA veiktās darbības. Pasaules Antidopinga aģentūra jau mēģina cīnīties, bet Amerikas profesionālajās līgās apgrozās tik lielas naudas summas, ka pagaidām neko neizdodas panākt. Zviedram gan arī bija tik nebūtisks pārkāpums, par kādu parasti iedod tikai brīdinājumu. Tā viela pilnībā nav aizliegta, ir pieļaujamā doza, kuru nedrīkst pārsniegt.