Pagājušās nedēļas piektdienā satiksmes ministrs, viesojoties sabiedriskajā televīzijā, vienu no izskanējušajiem iespējamiem investoriem aviokompānijā airBaltic raksturoja kā nevēlamu, dodot mājienu, ka tas varētu radīt riskus (draudus) Latvijas nacionālajai drošībai.
Negrasos nedz oponēt Matīsam, nedz komentēt konkrēto situāciju vispār. Ministra paustais manā skatījumā varētu būt iemesls pārrunāt, kas vedina, aplūkojot to vai citu ārvalstu kompāniju vai uzņēmēju, lietot šādu apzīmējumu. Kādā formātā mūsu valsts politiskās vadības līmenī šādi jautājumi tiek apspriesti.
Lieta tā, ka kritēriji objektīvi nebūt nav tik viegli definējami (jāpiezīmē, ka ar līdzīgām grūtībām saskaras arī citas Rietumu demokrātijas). Var pieņemt, ka pašreizējā ģeopolitiskā situācija mudina «drauda» kritēriju piemērot biznesa struktūrām, kas tieši vai pastarpināti saistītas ar politisko režīmu Krievijā. Tiktāl skaidrs. Bet kā vērtēt Ķīnas biznesa struktūras? Nojaušams, ka Latvijas amatpersonas tās par «draudiem» neuzskata. Tajā pašā laikā mūsu sabiedroto - amerikāņu - attieksme nav tik relaksēta. Tiek norādīts, ka arī liela daļa Ķīnas lielo biznesa struktūru ir cieši saistītas ar šīs valsts politisko vadību vai vismaz neuzdrošinās ignorēt valsts intereses, savukārt apgalvot, ka Ķīnas attiecības ar Rietumiem balstītas savstarpējā cieņā un starptautiskās likumdošanas ievērošanā, nevar. Politiskā un biznesa vide Kazahstānā, Vidusāzijas valstīs, Baltkrievijā, lielā mērā arī Ukrainā ir, smalki izsakoties, pietiekami specifiska, lai arī šo reģionu naudas turētājus mēs uzlūkotu piesardzīgi.
Vieglākās pretestības ceļš būtu deklarēt, ka par «draudu» mēs a priori neuzskatām Rietumu biznesu. Tomēr tikpat labi var teikt, ka a) virkne šo korporāciju ir savu biznesa interešu rezultātā zināmā sasaistē ar Krieviju, b) «naudu mazgāt», nodarboties ar reiderismu, iegādāto uzņēmumu «izsūkšanu» (pat ja tas notiek delikātāk) Rietumos māk tikpat labi.
Viss iepriekšminētais nebūt nenozīmē, ka Latvijai nu jānorobežojas no ārvalstu naudas plūsmām - mēs nemaz to nevaram. Runa ir par to, cik kvalitatīvi ar šo būtisko jautājumu atbildīgie ļaudis Latvijā nodarbojas. Vai ir rūpīgi pārdomāti kritēriji, vai arī vērtēšana notiek konkrētos gadījumos (visticamākais, situācijās, kad saduras dažādu lobiju intereses), kuriem pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība? Kā vispār tiek saprasts un lietots «drauda» jēdziens? Tad, ja ārvalstu struktūras interese ir par kādu Latvijas tirgū konkrētā nozarē dominējošu uzņēmumu, vai arī tad, ja pats interesents izraisa nopietnus jautājumus, pat ja interesējas par kādu relatīvi nelielu Latvijas uzņēmumu (nozari)? Kā salāgot sapratni, ka nedrīkst ieslīgt paranojā, un sapratni, ka riski mūsdienu politikā un ekonomikā nav aprakstāmi ar vienkāršām formulām?
Atkārtošu, ka man nav pamata par šo tēmu a priori kaut ko pārmest Latvijas valdībai. Runa ir par to, ka lēmumu pieņēmējiem nepieciešams izveidot tādu risku izvērtēšanas modeli, kas liecinātu, ka šie jautājumi tiek uztverti nopietni un bez aizkulišu kombināciju klātbūtnes.