Satraukums, kas sabiedrībā jaušams saistībā ar ziņām par iespējamo bēgļu uzņemšanu, atklāj, cik vāja šobrīd ir mūsu valstiskā pašapziņa. Liela daļa cilvēku ir ilgstošās krīzes nogurdināti, jūtas nestabili, nav mobilizēti problēmu risinājumiem. Trūkst arī politiķu, kas tautu spētu iedrošināt, kā to savulaik centās Vaira Vīķe-Freiberga, Dziesmusvētku noslēguma runā skandinot, ka mēs esam stipri, diženi, raženi, skaisti. Tieši otrādi - esošā politiskā elite labi apzinās, ka vieglāk un ātrāk savus mērķus panākt, visus iebiedējot.
Tā Vienotība ir iebāzusi galvu cilpā, skaidri definējot, ka atbalsta Junkera uzsaukto imigrantu intensīvākas safasēšanas pa dalībvalstīm politiku, nu citu iespēju panākt savu neredz, kā vien kultivējot bailes no vēl lielākām nepatikšanām tūlītējas (arī steigai te ir nozīme!) nepaklausības gadījumā. Sākotnējā retorika par solidaritāti, iecietību, humāno parādu, kas nu atdodams par rietumu pasaulē reiz uzņemtajiem latviešu bēgļiem, izrādījusies neefektīva, tāpēc gaisā laista smagā artilērija ar stāstiem par Latvijas kā vienīgās (kas jau izrādījies blefs) ES valsts atšķirīgo nostāju un tāpēc draudošo starptautisko izolētību, konstitucionālo krīzi, lielāku kvotu, ko saņemsim piespiedu kārtā utt.
Savukārt koalīcijas partneri - NA un ZZS - jūt, ka cīnoties vēl ir iespējas ko mainīt, jo vairāk tāpēc, ka arī citviet Eiropā politiķi ir nosvārstījušies, jaušot vēlētāju nepatiku. Tāpēc, kultivējot jau pieminēto nestabilitātes sajūtu un bailes par nākotni, šo partiju pārstāvji atļaujas biedēt ar nācijas apdraudējumu svešas kultūras lavīnveida ieplūšanas gadījumā. Te gan jāpiebilst, ka atšķirībā no Vienotības gan nacionāļiem, gan ZZS šī ir tāda kā win-win situācija, kad ieguvums paredzams jebkurā gadījumā - arī tad, ja beigu beigās Latvijā uzņemamo bēgļu skaits būtu daudz lielāks, jo attiecīgā lēmuma pieņemšanā vēl ilgi būtu vainojami nevis vietējie, bet kaut kādi «Briseles politiķi». Pašiem - tīras baltas rociņas...
Protams, Latvijas intereses būtu iespējams aizstāvēt arī ar racionāliem argumentiem, piemēram, mudinot tikt galā ar migrācijas cēloņiem, nevis sekām, vai Junkera iniciatīvas noraidot kā neatbilstošas Eiropai tik nozīmīgajām cilvēktiesībām - arī bēgļi taču ir cilvēki, kā gan viņus tā ņems un šķiros (kādi gan var būt kritēriji?) starp turīgām un nabadzīgām valstīm un pēc tam vēl turēs tajās gluži kā mājas arestā (kas arī tehniski visai grūti izdarāms). Taču šāda pieeja prasa piepūli diskusijās, un tās īstenotāju pūliņi publiski grūtāk demonstrējami. Tāpēc, kā pirms gadu simtiem teica, - jums būs bīties, kungiem roku bučot un klausīt, ko tie saka. Ja ne, jūs pat iedomāties nevarat, kas tad notiks...