Itālijas premjers Mateo Renci paziņojis, ka Eiropas Savienībai (ES) vajadzētu apturēt fondu līdzekļu piešķiršanu tām dalībvalstīm, kas nevēlas pieņemt nelegālo imigrantu sadales kvotas. Nepatīkama ziņa, ko, protams, varētu ignorēt, paļaujoties uz to, ka ambiciozo, bet pagaidām nekādus reālus sasniegumus neuzrādošo bijušo Florences mēru «pie vietas noliks» dalībvalstis ar lielāku svaru ES. Varētu arī paļauties uz to, ka Renci runā nevis par šo, bet nākamo ES budžeta periodu (2020.-2026.), līdz kuram, kā saka, vēl ir jānodzīvo.
Runājot par pēdējo pieņēmumu, diemžēl tā būtu nepamatota bezrūpība, jo jau tagad, 2016. gadā, nākamais periods ir diskusiju un reālu lēmumu priekšmets. Savukārt pirmais pieļāvums varētu būt pareizs, tomēr liekas, ka Latvijai būtu vērts «parādīt zobus». Proti, nedomāju, ka ir tikai divas alternatīvas: eiroskepticisms vai jūsmīgums. Pazīstamais izteiciens par to, ka «nav draugu, ir intereses», var skanēt nepieklājīgi savtīgi, tomēr a) šo principu mūsu sabiedrotie tāpat izmanto, b) tas nenozīmē izolacionismu - tikpat labi, tieši otrādi, tas paģēr aktīvu iesaistīšanos un pragmatismu.
Jā, bet kā gan mazā Latvija var kādam «rādīt zobus»? Pateicoties lēmumu pieņemšanas modelim daudz lamātajā «Briselē», var - ja oponentam ir savas vājās vietas un nepieciešamība saņemt piekrišanu citos jautājumos. Un Itālijas gadījumā mums nekas netraucē bez aplinkiem Renci & Co. paskaidrot, ka, ja viņš šo pozīciju kvotu jautājumā uzturēs, tad var arī necerēt, ka Latvija un tās sabiedrotie kvotu jautājumā atbalstīs viņa mēģinājumus izkaulēt atlaides Māstrihtas kritēriju ievērošanā (pareizāk sakot, neievērošanā). Un ka mēs aktīvi sekosim, lai Itālijas valdības mēģinājumi atbrīvot šīs valsts bankas no slikto kredītu sloga nepārkāptu ES regulējumu par pieļaujamo valsts atbalstu privātām kompānijām. Nejauki no mūsu puses? Nu, un?
Šī īsā teksta ietvaros nevaru pievērsties tam, cik pamatoti ir pārmetumi t. s. Višegradas grupai (Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija) par Rietumu demokrātijai neatbilstošām praksēm, tomēr varu iedomāties, ka mūsu ārlietu sektors, pat uzturot opozīciju kvotām, ja tā var teikt, sakautrēsies piebalsot Višegradas grupai, jo tā nav «laba kompānija». Pat ja tā, nekas netraucē baltiešiem uzturēt savu vienotu pozīciju, kuras viens no elementiem būtu bez kompleksiem atgādināt pamācītājiem un draudētājiem par viņu pašu Ahilleja papēžiem. Un tādu netrūkst. Citā situācijā tas būtu drūms secinājums, priekam nav iemesla, jo plašākā perspektīvā itāļu, grieķu u. c. vājums nenāk par labu arī Latvijai. Tomēr dažkārt no nacionālo interešu viedokļa ir parocīgi, ja mums ir iespēja tirgoties.