Pērn 9. oktobrī Saeima radīja divu šķiru trimdu, piešķirdama kādai Kanādas latvietei pavalstniecību «par nopelniem», nevis par politiski vēsturisko patiesību, un tā apejot Pilsonības likumā spēkā esošo nepieļauto dubultpilsonību. Šī Saeimas pieeja ir pliķis trimdai un tiem, kas dzīvoja ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kuras šodienas Latvija atsakās atzīt, pagarināt vai izsniegt jaunu dokumentu. Saeimas izvēles princips ir visu politisko bēgļu un politiskās trimdas diskriminācija.
Ap to pašu laiku partija Jaunais laiks kopā ar dažiem domubiedriem iesniedza Pilsonības likuma grozījumu projektu, taču līdz pirmajam lasījumam tas netika - 9. Saeima tos neizskatīja, bet 10. Saeima izskatīšanu nepārņēma. Tikpat neveiksmīgs projekts iepriekš bija partiju Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš ierosināts. Proti, krītot 2009. gada februārī valdībai, krita arī sagatavotais dubultpilsonības mets. 2011. gada janvārī apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK Saeimā iesniedza savu Pilsonības likuma grozījumu projektu, februārī - apvienība Vienotība. Bet 1. februārī Valsts prezidents Valdis Zatlers izmantoja viņam Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, ierosinādams pieņemt grozījumus Pilsonības likumā, un iesniedza Saeimai savus grozījumus.
Prezidents ierosina atcelt ierobežojumu, kas pieļauj dubultpilsonību tikai tiem trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem, kas reģistrējās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē līdz 1995. gada 1. jūlijam, jo tiem, kuri reģistrējas pēc šā datuma, ir jāatsakās no iegūtās citas valsts pilsonības. Jāatgādina, ka Krievijas Federācijas bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas teritorijas līdz 1994. gada 31. augustam. Tātad no 1994. gada 1. septembra līdz 1995. gada 30. jūnijam palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas PSR pieteiktos demokrātiskā Latvijā. Politiķi mīl arī piemirst faktu, ka Krievijas armija aizgāja no Latvijas ar piecu gadu nokavēšanos, atstādama Skrundu 1999. gada 23. oktobrī. Un Latvija uzdrīkstējās sagaidīt, lai trimda reģistrētos kādas valsts sarakstos, kura līdz tam brīdim nebija atbrīvojusies no savas okupācijas varas!?
Bez nule iesniegtajiem trijiem likumprojektiem pirms tam jau sešus gadus bija risinājušies tiesu procesi pavalstniecības jautājumos, taču nedz četras tiesas, kas bija nodarbinātas ar Pilsonības likuma izskatīšanu, nedz politika nebija ņēmuši vērā tos juridiski kvalificētos iesniegumus tiesām, kuros atkārtoti uzskaitīti tie paši argumenti, kas tagad minēti prezidenta ieteikumā.
No valsts puses tikai tagad tiesvedības speciālisti ir pielikuši savu roku kā jurists Egils Levits - Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs. Beidzot pastāv pamatotas cerības, ka Latvijas valsts sevi apkaunojošo pavalstniecības jautājumu juridiski profesionāli atrisinās.
Arī valststiesību teorijas doktrīna par tautu kā valsts suverēnās varas avotu definē tautas kopumu, nevis tikai tautas daļu. To veido visa tauta, nevis tikai tautas daļa, kā tas tiek praktizēts Latvijā. Tauta ir stabils valsts konstitutīvais elements ar pastāvīgi tajā notiekošām pārmaiņām dabisku vai likumisku cēloņu dēļ. Blakus pastāvīgām pārmaiņām var notikt karš, okupācija, aneksija, apstākļi, kas starptautiskajās un civiltiesībās ir kvalificēti kā nepārvaramas varas jeb force majeure apstākļi. Šos cēloņus Latvija līdz šim ir centusies apzināti neievērot. Pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās: tajos, kas atradās Latvijā, kas tika deportēti uz Sibīriju un kas bēga no režīma terora, atstājot Latviju, sākot ar 1944. gadu.
Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušās tautas daļas pēcnācēju likteni un turpmāko piederību. Pamatojoties uz starptautiska nozieguma radītiem objektīvajiem apstākļiem, Latvijas pilsoņiem, kas devās piespiedu trimdā, izveidojās objektīvā dubultā pavalstniecība. 1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir noteikts, ka 1940. gada komunistiskās PSRS prasība mainīt valdību un militārā agresija ir vērtējams kā starptautisks noziegums, kas rezultējās Latvijas okupācijā un suverēnās varas likvidēšanā. Šādam noziegumam nav noilguma.
Līdz šim neviena iestāde un tiesa nav vēlējusies apjēgt, ka okupācijas laikā dzīvot brīvajos Rietumos ar Latvijas Republikas ārzemju pasi - tā bija politiska demonstrācija un valsts kontinuitātes atgādinājums pasaulei. «Jaunās valsts» teorētiķi neatzīst, ka Latvijas pavalstnieki okupācijas laikā rietumu ārzemēs veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem - valsts tautu. Ar šādu pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultā pavalstniecība izveidojās okupācijas seku ietekmē. Spriedums trimdas latviešiem, kuri ir citu valstu pilsoņi, en bloc liegt Latvijas pilsonību de facto ir tās atņemšana. Tas ir starptautisko tiesību pārkāpums pret saviem pilsoņiem un pret savu nāciju. Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.