Arī ūdens slāpju veldzēšanai netiek dalīts, kā tas parasti pie visām skatuvēm ir Roskildes festivālā, un arī debesis visās četrās dienās bija skopas, nedodot ne mazākās iespējas veldzēties un izraisot pamatīgu drūzmēšanos tuvējā pludmalē.
Skatuves vienā rindā
Opener festivāls paredzēts tieši mūzikas baudīšanai, ne par kādām blakus aktivitātēm tajā nav padomāts. Teritorija arī nav sevišķi interesanta - tā ir milzīga (80 hektāru), bet pārskatāma, jo visas septiņas skatuves izvietotas vienā garā rindā - nekādu labirintu un pagriezienu, aiz kuriem arvien atklātos kādi pārsteigumi. Attālums starp abām galvenajām skatuvēm jāmēro gandrīz pusstundu.
Daudzveidīgās programmas pirmās dienas lielākais piedzīvojums, ja pieņemam, ka no Pearl Jam un Pavement vairāk vai mazāk jau zinām, ko gaidīt, ir grupa Yeasayer, kurā, šķiet, sasummējas labākais, ko pasaulei jau devuši Erasure, Soft Cell, Bronski Beat un brīžiem solista dziedāšanā ieskanas arī Depeche Mode muzikālā līdera Mārtina Gora vokālās nianses.
Pearl Jam mūziķi kopš traģēdijas 2000. gada Roskildes festivālā, kad viņu koncertā gāja bojā deviņi cilvēki, ir ļoti uzmanīgi, un vai pēc katras dziesmas solists Edijs Vēders uzrunā publiku, lai citos koncertos iztrakojas, cik spēka, bet pie viņiem gan labāk ne. Turklāt Vēders ir sagatavojis veselu runu poļu valodā. Skunk Anansie atkalapvienošanās tomēr šķiet nepamatota un liek domāt, ka šī savulaik izcilā rokgrupa to ir izdarījusi pēc ierakstu kompānijas pasūtījuma.
Keiptaunas brīnums
Mazliet ar bažām gaidu šīgada lielo sensāciju - Die Antwoord no Keiptaunas, jo atkārtot dzīvajā to pašu, ko var dzirdēt grupas ierakstos, šķiet neiespējami. Šaubas izgaist kā nebijušas, un tas tiešām ir viens no izcilākajiem Opener koncertiem, ieturēts viņiem raksturīgā stilā ar publikas lamāšanu un vidējo pirkstu rādīšanu. Ar šiem žestiem viņi arī pazūd no skatuves, lai vairs neparādītos, kas nesagatavotam klausītājam, tāpat kā solistes Jolandi parādītais dibens, varētu likties necieņas izrādīšana, bet tiem, kas veido viņu fanu armiju, ir skaidrs, ka tas pieder pie lietas. Un Die Antwoord jau ir iegājusi vēsturē kā grupa, kas kļuvusi ļoti populāra, neizdodot nevienu albumu, un mūzika tiek izplatīta tikai internetā, turklāt par velti. Visticamākais, viņiem ir potenciāls šajā interneta mūzikas izplatīšanas laikmetā kļūt slaveniem arī ar atgriešanos pie taustāmā formāta albumiem, jo nav šaubu, ka vismaz daļa no tiem, kuriem jau Die Antwoord mūzika sen zināma no galvas, to labprāt nopirktu platē vai kompaktdiskā. Kaut vai aiz cieņas pret šo Dienvidāfrikas fenomenu, kas, ja pavirši ieklausās, var atgādināt arī deviņdesmito gadu elektroniskās deju mūzikas atražojumu, bet kopā ar attieksmi, astoņdesmito gadu tembriem un veselīgo ironiju tas ir kas jauns un svaigs.
Džeka Vaita zelts
Nākamais obligātais pasākums ir Džeka Vaita grupas Dead Weather pieminēšana, jo telpa, kurā viņš uzspēlē ģitāru vai klavieres, padzied kādu no savām dziesmām vai gluži vienkārši spēlē bungas, kā tas ir lielā daļā Dead Weather dziesmu, pārvēršas zeltā. Tādi talanti kā Džeks Vaits dzimst visos laikos, bet mums ir palaimējies, ka dzīvojam ar viņu vienā laikā, kas dod šo burvīgo iespēju dzirdēt dzīvajā gan The White Stripes, gan Raconteurs un Dead Weather.
Viens no visvairāk gaidītajiem bija arī Hot Chip koncerts, tomēr jāatzīst, ka britu kolektīva mūzika kļuvusi pārāk populāra, jo lielo skatuvi grupa tomēr neprot piepildīt. Tur bez muzikālā talanta tomēr nepieciešama pievienotā vērtība, ko varētu saukt par šarmu, un Hot Chip labāk būtu jāpaliek par studijas projektu. Līdzīgi kā parasti dara Igijs Pops, šā gada Opener publikas dejošanu uz skatuves noorganizēja Trikijs, turklāt izpildot nevis kādu no savām dziesmām, bet Ace of Spades no Motorhead repertuāra. Laba mūzika nepazīst robežas neatkarīgi no tā, kādi izteiksmes līdzekļi tiek lietoti, un labi, ka tā.