Atgādināšu, ka tie ne tikai Rīgā bija laiki, kad cilvēku milicija varēja no ielas savākt un aizvest uz frizētavu, ja atrada viņa matus par gariem vai drēbes par raibām. Mūsdienu tusēšanas, šņaukšanas un špricēšanās trainspotingvaroņi konfrontāciju ar tālaika posttotalitāro varu izturētu labi ja piecas minūtes, pēc tam sāktu puņķoties, solītos laboties un iestātos komjaunatnē.
Lihtenberga žabo mērķis bija ne tikai žūrijas šokēšana (tas viņam toreiz izdevās), bet arī atgādinājums, ka viņš nāk no Baltijas, kur priekšstati par smukumu, kā arī labu un ļaunu atšķiras no pārējās savienības - ja ne varas, tad vismaz sabiedrības izpratnē. Lihtenberga žabo rakstā, kas veltīts pavisam citam objektam - dzintaram -, pieminu tāpēc, ka tas, tāpat kā pārakmeņojušās seno priežu asaras, ir bijis Latvijas īpašā statusa izteicējs iepriekšējās unifikācijas laikos.
Tāpat ir arī šodien. Reizēm tu nevari saprast, kurā pilsētā dzīvo. Kad vietējais mērs dodas svinēt 13.oktobra aktu, kad 9.maijā pa centru skraida bars svešā ģeopolitiskā telpā apmaldījušos ļaužu ar Krievijas karogiem rokās, kad tūristiem pie Pēterbaznīcas piedāvā pirkt matrjoškas, kad izbijis kultūras ministrs stāsta, cik kultūrvēsturiski pareizi būtu atjaunot uzrakstu «Padomju Latvijas atbrīvotājiem» (kas, starp citu, lieliski sasaucas ar pašreizējo diskusiju par Staļina bistes atjaunošanu Maskavas metro), tikai ielas tirgotāju piedāvātās dzintara krellītes un kuloni tev atgādina, ka neatrodies, teiksim, Volgogradā, bet tās valsts galvaspilsētā, kura okupācijas laikos saucās par Dzintarzemi.
Dzintarmānija
Padomju laikā, konkrētāk, septiņdesmitajos gados, dzintars Latvijā patiesi bija populārākā greznumlieta. Dzintara krelles un kuloni bija ikvienai sievietei, jaundzimušajiem deva vārdu Dzintars un Dzintra, Baltijas jūru sauca par Dzintarjūru, vissavienības kūrortus par Jantarnij bereg, korus un deju ansambļus par dzintariem un dzintariņiem, pat popmūzikas festivāls bija Liepājas dzintars, un pašā brīvdomīgajā Liepājā dziedāja dziesmas par «dzintara latviešiem». Arī poēti bija dzintarmānijas pārņemti tiktāl, ka Jānis Peters beigās neizturēja un uzrakstīja balādisku dzejoli par Dzintru un Dzintaru, kura beigās Dzintra pat nezina, ka Dzintars jau beigts.
Jāņem vērā, ka tolaik dzintara arī bija vairāk. Lai gan dzintara apstrādātāji materiālu dabūja galvenokārt no Kaļiņingradas dzintara raktuvēm, arī Baltijas jūras krastā pēc vētrām nebija grūti salasīt dzintara graudiņus un arī mazliet lielākus gabaliņus - vajadzēja tikai palūgt atļauju tuvākajam padomju robežsargu postenim. Tomēr lieli dzintara gabali bija retums jau tad, bet tādi kā šogad 10.oktobrī Pāvilostā atrastais 336 gramus smagais dzintara gabals - ļoti liels retums.
Arī dzintara apstrādāšana tolaik bija populāra. Kombināts Daiļrade apvienoja teju tūkstoti mājražotāju, stāsta pie Pēterbaznīcas satiktais dzintarapstrādes meistars un tirgotājs Zigmunds Ruduss. Viņu šajā ampluā te pirms pāris gadiem filmējusi arī CNN. Dzintars mājražotāju vajadzībām tika iepirkts Kaļiņingradā, un meistaru produkcija rada noietu visā Padomju Savienībā un arī dažās ārvalstīs, piemēram, Japānā.
Pērkot lētāko
Šobrīd vēl varētu būt kādi simt dzintara apstrādes meistaru, spriež Zigmunds. Tagad galvenā tirdzniecība notiek uz ielas un gadatirgos. Rīgas centrā dzintars pats nāk pretī - gan ikvienā suvenīru veikaliņā, gan trijās populārākajās ielas tirdzniecības vietās: pie Pēterbaznīcas, Vaļņu ielā un Līvu laukumā.
«Neko neņem,» tāda ir pārdevēju pirmā reakcija uz jautājumu, ko tagad cilvēki vairāk pērk. Tik pesimistiska atbilde daļēji skaidrojama ar nepateicīgo mēnesi - novembrī tūristu esot vismazāk. Tomēr, ja jau neņemtu neko, neviens nestāvētu. Visbiežāk pērkot lētākas dzintara krelles un kulonus, kā arī dažādus neapstrādātus dzintara gabaliņus. Pērkot gan tūristi, gan vietējie. Veikalos dzintara gabals bērna dūres lielumā var maksāt līdz pat 500 latiem, uz ielas pupas lieluma dzintariņš - latu.
Bet kā ar kukainīšiem dzintarā? Izrādās, viltojumu nav nemaz tik daudz, un parasti pārdevēji paši parāda, kas nav īsts. Kukainīši samērā bieži esot sastopami sateču dzintarā un pamanāmi, kad tas tiek slīpēts. Jūra sateču dzintaru izskalo reti, tas nāk galvenokārt no Kaļiņingradas, tātad šodien - ļoti reti.