Es arī zinu, kā garšo filet mignon - maigākais, mīkstākais liellopa filejas izcirtums - restorānā dārgā Parīzes rajonā. Tā, protams, nav mana ikdiena, kaut gribētu gan... Kurš negribētu?
Esot šajās vietās, ļoti daudz esmu mācījusies. Piemēram, saprast, kāpēc klasiskās vakariņās zaļos salātus pasniedz nevis ēdienreizes sākumā, bet nobeigumā pirms siera un deserta? Jo balzametiķis vai vīna etiķis, ar ko tos pārslaka, attīra muti no iepriekšējām garšām un sagatavo to nākamajam ēdienam. Līdzīgi kā sorbets.
Esmu arī domājusi, kā uztvert Mišelina restorānu pavāru rotaļas ar sifonos uzputotajām, ar slāpekli sasaldētajām, sašķidrinātajām vai kā citādi pārveidotajām dažādu krāsu substancēm uz šķīvja? Garšo labi, taču, ja nevelk ar pirkstu līdzi ēdienkartē, pamatproduktu grūti nojaust. Tā ir moderna gastronomiska izrāde ar garšu. Tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Spageti ar Boloņas mērci taču mēs katrs varam izvārīt mājās.
Taču savas dzīves lielāko garšas baudījumu piedzīvoju nupat privātā pasākumā - kāzās Itālijā. Pēc oficiālās ceremonijas, kam sekoja prosecco uz municipalitātes ēkas terases, devāmies uz restorānu ar vakariņām kādās padsmit kārtās (godīgi sakot, skaits pazuda). Tur neviens nebija eksperimentējis. Ēdiens bija nesamocīts un saprotams - Parmas šķiņķis ar meloni, mazliet apgrilēta mozzarella di bufala, maigi iemarinētas, ceptas sēnes, sieri, jērs, liellops utt. Reģionālie sezonas produkti. Viesmīļi ēdienus diezgan ātrā tempā lika galdā mazām porcijām - katram sanāca neliels gabaliņš. Neapēsto uzreiza aiznesa, dodot vietu jaunai kārtai.
Man tā bija negaidīta iespēja nobaudīt itāļu virtuves «pamatkursu». Garšoja pilnīgi viss, bet, atceroties spageti ar trifelēm, joprojām saskrien pilna mute siekalām. «Tikai pagaršošu, kāzās nav gaumīgi pārēsties!» tā, sev soloties, nemanīju, ka šķīvi jau esmu izēdusi, lai gan šī bija kāda sestā kārta un porcija nebija no mazajām. Vienīgie, kas tovakar gandrīz ne kumosiņa neapēda, bija jaunlaulātie. Taču restorāns arī par viņiem bija padomājis - izrādās, dažas dienas iepriekš viņiem bijušas izmēģinājuma vakariņas divatā.
Elēnai Kostjukovičai ir lieliska grāmata Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu?. Ja ēdiens ir tik garšīgs, nav jābūt itālim, lai par to vien runātu! Mēs mājās tās vakariņas joprojām apspriežam. Uz šo restorānu Apenīnu kalnos 200 km no Romas vēl noteikti aizbrauksim. Starp citu, vakariņu beigās jau krietni pēc pusnakts neviens no viesiem nebija piedzēries, kaut reģiona labākā vīna joprojām netrūka.