Filmu noskatīsies pēc tam
Lugas Taureņi ir brīvi iestudējums ir šīs sezonas pirmā pirmizrāde Valmierā. «Tas ir ļoti aizkustinošs un skaists stāsts,» saka Evita Sniedze. Reinis Suhanovs stāsta, ka, veidojot izrādi, vēlējies runāt par dzīves skaistajiem brīžiem, kuri nepienākas tāpat vien, un tāpēc tie ir jānovērtē, jāmīl un jāglabā atmiņā. Režisors atzīst, ka pēdējā laikā viņa radošajā darbībā šai tēmai veltīts daudz uzmanības. «Arī šo lugu izvēlējos, jo ieraudzīju tajā šādu notikumu,» skaidro Suhanovs.
Taureņi ir brīvi ir stāsts par diviem jauniešiem - Donu un Džilu -, kuri satiekas sešdesmito gadu beigās Ņujorkā. Dons cenšas izkarot neatkarību no valdonīgās mātes rūpēm un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Tikšanās ar kaimiņu meiteni Džilu paver viņam skatu uz laikmeta jaunatklāto brīvību, kuru vēsturē iezīmē jauniešu kontrakultūra. Lugas nosaukums radies, iedvesmojoties no Čārlza Dikensa romāna Saltais nams teksta: «Es prasu tikai brīvību. Taureņi ir brīvi.» Pašu lugas ideju Leonards Geršs smēlies no kādas radiopārraides par jaunu juristu, kurš, neskatoties uz invaliditāti, spējis radīt sev apstākļus pilnasinīgai dzīvei.
Pēc Brodvejas iestudējuma panākumiem septiņdesmito gadu sākumā Taureņi ir brīvi pārtapa arī filmā ar tādu pašu nosaukumu. Reinis Suhanovs atklāj, ka Valmieras iestudējuma komanda apzināti izvairījusies no filmas skatīšanās. «Noskatīšos to pēc pirmizrādes,» saka jaunais režisors. «Filma noteikti ir precīzāks tā laika un vides attēlojums, bet materiāls pats par sevi ir foršs, un izrādē tas būs mūsu interpretācijā.» Valmieras teātra Mazajā zālē izrādes darbība risināsies sešdesmito gadu nogalē. «Lai gan ļoti daudz strādājām ar laikmeta materiālu - popkultūru, mūziku, kura pieminēta lugā, Saimonu un Garfunkelu, Bītliem, tā laika optimisma sajūtu -, tam visam tiek piešķirta pārlaicīga nozīme,» stāsta režisors.
Maksimāli atklāt lugu
Darbs pie izrādes sācies jau pavasarī, jūnija vidū noticis ģenerālmēģinājums diplomdarba komisijai. «Diploms tagad jau kabatā,» nosmej jaunais režisors, atzīstot, ka vasaras atvaļinājums ieviesis savas korekcijas izrādē. «Ir lietas, kuras saasinājām.» Būtiski pēc vasaras brīvdienām esot bijis vēlreiz notvert to pašu aktieru eksistences veidu, kāds radīts maijā. «Aktieriem saku - jāatceras, ka izrāde nav par fizisko aklumu,» uzsver Suhanovs. «Dons vēlas panākt, lai viņu uztver tāpat kā citus,» tā aktiera Mārtiņa Meiera atveidoto varoni raksturo režisors.
Suhanovs stāsta, ka atšķirībā no Hamleta iestudējuma Nacionālajā teātrī šoreiz uzstādījis sev uzdevumu maksimāli atklāt lugu, nevis meklēt citu tās lasījuma veidu. «Veicām tikai pāris svītrojumu tekstā,» viņš stāsta. «Luga ir ļoti laba, ar savu intrigu, meklējām veidus, kā stāstu sulīgāk atklāt.» Liels darbs esot ieguldīts izrādes skaņu partitūras veidošanā. Pie tās strādājis Valmieras teātra komponists Emīls Zilberts. «Skaņu partitūra izrādē ir ļoti nozīmīga,» atklāj režisors, «mums ir oriģinālskaņdarbi un apskaņoti teksti.»
Izrādes Taureņi ir brīvi scenogrāfiju veidojis Rudolfs Bekičs. «Mums veiksmīgi izdevās sadalīt uzdevumus,» stāsta Reinis Suhanovs, kurš, veidojot izrādi, savu scenogrāfa diplomu nolicis malā. Darbs pie telpas iekārtošanas, tāpat kā pie režijas, noticis intuitīvi. «Izrādes scenogrāfiju ir grūti raksturot,» saka režisors, piebilstot, ka izrādes darbība, kura lugā norisinās Dona dzīvoklī, Valmieras iestudējumā notiek «telpā, kura reizē ir un nav». Teātra Mazās zāles iekārtojums būšot ieturēts zilos toņos. «Visi priekšmeti ir zili,» atklāj režisors, piebilstot, ka tas, protams, atļauj runāt par krāsu nozīmi, kur zilā ir mīlestības un cerību simbols, bet tas neesot vienīgais iemesls, kāpēc izvēlēta attiecīgā scenogrāfiskā pieeja. «Dons atšķirībā no pārējiem, kuri redz dažādas krāsas, siltos un vēsos toņus, pasauli uztver vienotā formā,» scenogrāfijas vienkrāsainību skaidro Reinis.
Izrādē spēlē Valmieras teātra aktieri - Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Dace Eversa un Kārlis Neimanis. Tērpus veidojusi Anna Heinrihsone.
Teātris