Es varētu sākt atbildēt, atsaucoties uz pēdējo nedēļu laikā izslavināto Re:Baltica pētījumu par tēmu «vai krīze beigusies». Krīze, manuprāt, valstī nav beigusies.
Medijos vai visās jomās?
Visās jomās. Līdz ar to jāvērtē nevis tikai mediji, bet valsts kopumā. Kāda ir cilvēku pirktspēja, kā mājsaimniecības izjutīs elektrības sadārdzināšanos... Ir ļoti daudz dažādu kritēriju, kas ietekmē kopējo telpu. Medijs ir tikai spogulis, tas nenosaka tirgus situāciju, tikai to atspoguļo. Līdz ar to par mediju dzīvi pēc krīzes runāt pāragri - krīze turpinās, vienkārši par to maz runā.
Cilvēki no krīzes ir noguruši, grib ticēt, ka grūtākais pāri.
Cerības, protams, ir. Ja mēs runājam tieši par koncerna Diena attīstību, cerības ir - par spīti visvisādiem pareģojumiem iepriekšējos gados, mēs nākotnē raugāmies optimistiski, ar katru gadu pakāpeniski, pragmatiski, plānveidīgi ejam uz budžetu, kurā ieņēmumi sabalansēti ar izdevumiem.
Bet, ja skatāmies perspektīvā, lielākās problēmas, kas mani kā vadītāju uztrauc, ir izglītības sistēmā.
Kā tas tieši attiecas uz medijiem?
Ja tagad tiek paziņots, ka solītais skolotāju algu palielinājums par 10% nebūs iespējams, un es vēršos pie viņiem, aicinot abonēt Dienu, skolotājs, kuram vajadzētu sekot līdzi mediju telpā notiekošajam, vispirms rēķina: cik viņam būs jāmaksā par elektrību, cik lieli būs citi neizbēgamie izdevumi un cik paliks pārējām vajadzībām. Vai ir krīze valstī vai nav, ja pasniedzējs, kura darbs vērsts uz kvalitatīvu nākotni, kvalitatīvu sabiedrību un kurš būtu gatavs palīdzēt skolēniem saprast, kā uztvert mediju telpu, no savas algas nevar atļauties abonēt vairākus kvalitatīvus preses izdevumus?!
Var teikt: ir taču bezmaksas alternatīvas - internets, radio, televīzija...
Jā, informatīvā vide ir attīstījusies, cilvēkiem arvien vairāk sāk likties, ka mediju saturs pieejams par velti. Taču arī internets un televīzija nav par velti. Par platformām maksājam. Veidojas apburtais loks - portāli pašreizējā brīdī dzīvo tikai no reklāmas ieņēmumiem, savukārt reklāmdevēju interesē, lai portāls būtu plaši apmeklēts. Līdz ar to portālu saturs tiek pakļauts tirgus pieprasījumam, kas rada risku pazaudēt kvalitatīvu saturu.
Turpretī nauda, ko cilvēki ir gatavi izdot, iegādājoties (abonējot vai pērkot kioskā, veikalā) Dienu, citas drukātās avīzes, tajā skaitā reģionālās, un arī žurnālus, ir sava veida indikatīvs rādītājs, cik sabiedrība ir politiski un sociāli aktīva, cik būtisks tai ir kvalitatīvs, analītisks saturs.
Tas, ko uzrāda jau pieminētais Re:Baltica pētījums, kas balstīts uz uzņēmumu finanšu rādītājiem: jā, līdz 2008. gadam - pirmskrīzes laikā - bija liela izaugsme, gan vietējais, gan ārzemju kapitāls centās iekarot tirgu, līdz ar to mediji lielu naudu saņēma caur reklāmu. Kad plīsa kredītu burbulis, patērētāju pirktspēja kritās, līdz ar to arī reklāmas apjomi.
Tātad faktiski šis pētījums uzrāda problēmas, kas radušās nevis satura kvalitātes, bet reklāmas tirgus dēļ?
Jā, ka ir samazinājies reklāmas tirgus un ka cilvēku maksātspēja ir krietni mazāka, nekā jābūt, lai spētu iegādāties un patērēt drukātos medijus. Ja skatāmies no mikroekonomikas, no ģimenes skatpunkta, kā tā plāno budžetu, - pirmajās vietās ir drošība, izdzīvošana, bērnu izglītošana, tālāk - ko nu kurš var atļauties - vai nu medijs, vai kino, teātris u. tml.
Drukātie mediji spēj konkurēt ar tiem, kas ir šķietami par brīvu?
Te jāskatās, ar ko mediji cits no cita atšķiras.
Televīzija ir kā salūts - uzplaiksnī, uzdzirksteļo, atstāj kaut kādus nospiedumus atmiņā, bet arī ātri izzūd. Tiešraides diskusija izdzirksteļo, un tās vairs nav. Tev ir jāspēj ļoti ātri tvert un sekot līdzi. Televīzija aizvien vairāk orientējas uz izklaidi. Arī tiešraides diskusijas sāk kļūt par izklaidi - šovu, kas tiek veidots, lai skatītāju piesietu pie konkrētā kanāla, lai, ar pulti pārslēdzoties, neskrietu prom, nebalsotu par labu konkurentiem. Tā robeža ir ļoti trausla - viens kaut ko neinteresantu pateica, pārslēdzos uz citu, arī tur nekas neuzrunā, slēdzos tālāk. Sērfoju.
Internets ir ļoti labs, ja tu gribi visu laiku būt kaut kādā notikumu ritmā, gribi sevi apmānīt, ka visu laiku esi informēts. Tu skrien līdzi ziņām, un tev visu laiku šķiet, ka pārvaldi visu norišu kopumu, bet tā nav, tā ir ilūzija.
Īstais dziļums ir grāmatās, avīzēs, žurnālos. Tu vai nu ņem un lasi, vai vispār neaiztiec. Nu nav tā, ka lasīs, nelasīs, lasīs, nelasīs... Taču, ja avīze piedāvā interviju, ir ļoti svarīgi, lai tā ir interesanta, tad cilvēks izlasa līdz galam. Jo vēlas zināt, saprast.
Drukātā prese vispār, manuprāt, ir tāds intīms produkts, kas veido ļoti spēcīgu personisko kontaktu ar lasītāju un viņa saikni ar varas, kultūras, izglītības, sporta un daudzu citu jomu pārstāvjiem. Elektroniskajos medijos nav šīs intimitātes. Līdz ar to cilvēki, kas saka - drukātie mediji nav nekā vērti -, sevi apzog. Viņi apzog arī savus bērnus, ja neveicina, lai tie sākumā lasa mazos žurnāliņus, grāmatiņas un ar gadiem arī nopietno literatūru.
Bet ar teikto es negribētu noliegt kādu mediju veidu - ir jālieto visi. Izcils mūsdienu sabiedrības dalībnieks tomēr ir tas, kurš lieto visus informācijas kanālus, jo saprot - ja segmentēsies, paliks, piemēram, tikai internetā, aizskries ļoti tālu, bet īstenībā būs, piedodiet, sekls - par notikumiem kaut ko zinās, bet neredzēs kopsakarības, nespēs analizēt. Ir jāspēj sadalīt laiku, un tas jāvelta, lai redzētu norises to kopsakarībās. Tas ir būtiskākais, ko drukātais medijs var piedāvāt un uz ko tam arī jāiet.
Ir jau daudz analītiska satura arī internetā.
Tur šo saturu var atrast tikai cilvēks, kurš spēj saprast, ko meklēt. Internetā cilvēks, kuram nav laika meklēt un kurš vispār nav izaudzis līdz analītiskā satura meklētāja līmenim, nezina, ko meklēt. Tāpēc sēž piedāvātajā saturā, bauda bildītes, īstekstus, virsrakstus... Šajā sakarībā, kā saka, cepuri nost tā redaktora priekšā, kurš vienā no portāliem izdomāja ziņas virsrakstā nelikt hokeja spēļu rezultātus - tāpēc, lai lasītājs to ziņu atvērtu. Jo portāla galvenais rādītājs ir «kliki» - lapu apmeklējumi. Kāpēc? Reklāmdevēju dēļ. Portāls ir orientēts, lai primāri apkalpotu reklāmdevēju. Lasītājs ir tikai līdzeklis tā piesaistei.
Tieši šo apsvērumu dēļ avīzei ir maksimāli jāorientējas uz to, lai bāzes izdevumus pamatā segtu lietotāji, iegādājoties mazumtirdzniecībā vai abonējot. Tik, cik lietotāji gatavi maksāt, - par tādu naudu attiecīgi tiek uzturēta redakcija un ražošana. Reklāmai jābūt tikai kā papildu ienākumam, ja medijs sasniedz lielu auditoriju un kļūst interesants reklāmdevējam. Taču tad būtiski, lai redakcija stingri ievērotu savus ētiskos principus - lai reklāmdevējs nenomāktu medija auditoriju, neatbaidītu to. Jo pats svarīgākais ir jau pieminētās redakcijas izveidotās intimitātes attiecības ar lasītāju un sajūta, ka mēs pārstāvam sava lasītāja intereses un ka reklāmdevējs šajā vidē ir tikai viesis.
Laikraksts pārstāv lasītāja intereses?
Jā, protams! Tās ir savstarpējās attiecības, kuru dēļ lasītājs izvēlas pirkt vai abonēt konkrētu izdevumu. Un vēl viens faktors - laikraksts nevar pastāvēt bez redakcionālas politikas. Visi, kas to noliedz, manuprāt, pārlieku koķetē ar ideālām liberālām vērtībām. Jo lasītājs arī savā medijā meklē domubiedrus, identificējas ar to. Tāpēc, jo redakcija precīzāk apliecina savu redakcionālo politiku, jo ātrāk šo mediju atrod tā lasītājs. Būtiska ir redakcijas spēja izprast, ka tā kalpo noteiktai auditorijai un attiecīgā auditorija šo kalpošanu sajūt, ko apliecina, balsojot ar savu maciņu - pērkot vai abonējot attiecīgo izdevumu.
Latviešiem vārds «kalpot» gan īpaši nepatīk...
Labi, teiksim, sniegt pakalpojumu, kas lasītāja skatījumā būtu ar noteiktu vērtību. Ja lasītāju skaits pieaug, redakcija jūtas novērtēta, ja ir otrādi (ja patērētāji novēršas), tad kaut kur šajās attiecībās ir kļūda.
Taču tas, ko es saku, ir ideālais modelis situācijā, kad cilvēks, kurš grib patērēt minēto produktu, var to arī atļauties. Diemžēl ne visi no tiem, kuri potenciāli ir kvalitatīvo mediju klienti, var atļauties... Iedomājieties ģimeni ar tās ienākumiem un izdevumiem. Ir divi bērni, viens no vecākiem skolotājs, otrs, piemēram, ugunsdzēsējs.
Un viņiem nekam citam kā pirmās nepieciešamības precēm nepietiek.
Mēs taču labi zinām algu līmeņus un dzīves izmaksas, kas tagad tikai pieaugs līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu.
Tad faktiski avīzes uzdevums būtu aktīvāk iestāties par šo cilvēku interesēm saņemt lielāku algu?
Varbūt skan banāli, bet es teiktu, ka jāatgriežas pie sarunas par to, kas valstī ir pamatvērtība. Manā skatījumā tā ir dzīvība - bērni, kuri nākotnē runās latviski. Viņiem ir jāaug veselīgā ģimenē, kur vecāki var nodrošināt viņiem normālus apstākļus dzīvei un izaugsmei. Nevis kā to redzam tagad, īpaši lauku reģionos, kur cilvēki ir spiesti skaitīt katru centu, lai tikai izskolotu bērnus. Bet to neviens politiķis neliekas manām, par to īpaši negrib runāt. Uz tā fona runājam par globālām lietām, par integrāciju? Ja cilvēki trūkuma dēļ atradināsies no regulāras drukāta teksta lasīšanas, par kādu kvalitatīvu, integrētu sabiedrību nākotnē varēsim runāt?
Labi, jautāšu citādi - vai mediju uzdevums ir būt tikai par spoguli vai tomēr daudz prasīgāk iestāties, lai politiķi veicina ātrāku krīzes reālo seku pārvarēšanu? Nupat izskanēja ziņa, ka trūcīgo skaits Latvijā pieaudzis par 2,6%.
Tad, kad politiķis pieiet pie spoguļa un ierauga, ka viņam ir nemazgāti mati, nošmulēts krekls, saburzīta žakete, un viņš zina, ka pēc 15 minūtēm jārunā publikas priekšā, ko viņš dara? Vaino spoguli vai tomēr sāk sevi savest kārtībā? Tad kas ir medijs, ja ne spogulis!? Medijs nevar agresīvi piedalīties politikā, mūsu loma ir rādīt realitāti, lai tie, kas to veido, tiektos mainīties uz labo pusi.
Bet ir taču arī greizie spoguļi, kas, piemēram, rāda, ka cilvēks ir daudz tievāks nekā īstenībā.
Tādiem medijiem, kas ir kā greizie spoguļi, jābankrotē. Pēc iespējas ātrāk. Tieši tāpēc, ka tie realitāti kropļo.
Runājot par mediju tirgu, bieži dzirdams, ka mums avīžu un žurnālu ir par daudz, tāpēc tām ir izdzīvošanas problēmas. Vai varam noteikt ideālo drukāto mediju skaitu?
Ideāli ir tad, kad visi lasa. Jāveicina lasītāju skaita pieaugums, nevis jādomā, kāds ir «pareizais» avīžu skaits. Šajā ziņā visu nosaka tirgus. Ir labi, ja katrai avīzei ir tās izdošanai pietiekami daudz lasītāju un ja tie savukārt atrod savām interesēm atbilstošus izdevumus. Šajā brīdī kritiski ir tas, ka visas avīzes ir izdzīvošanas režīmā. Tieši tāpat kā liela daļa Latvijas ģimeņu. Tāpēc saku, ka mediji ir sabiedrības spogulis. Precīzs.
Vai ir iespēja iziet no šī izdzīvošanas režīma? Avīzēm.
Tad, kad mani uzaicināja strādāt koncernā Diena, man bija viens ļoti konkrēts uzdevums: padarīt katru tajā esošo uzņēmumu spējīgu izdzīvot patstāvīgi, sabalansējot izdevumus ar ieņēmumiem. Tikai tad tie var būt ilgtspējīgi. Attiecībā uz SIA Dienas mediji, kas izdod laikrakstu Diena, mēs esam ļoti tuvu šim mērķim - laiks līdz pozitīvai bilancei skaitāms ne vairs gados, bet mēnešos, un es domāju, ka jau 2015. gadā varēsim atļauties gan skaitliski palielināt redakciju, gan lielāku uzmanību veltīt analītiskam saturam.
Kā zināms atspulgs tam, ka Diena atkal tiek augstu vērtēta, ir lielās reklāmas. Es personīgi tās uztveru nevis kā traucēkli, bet medija un tā lasītāju auditorijas kvalitātes zīmi, ja uz Dienas vāka ir nevis kādas izpārdošanas, bet BMW auto reklāma un iekšlapās plaši reklamējas bankas. Tāpat arī VW un Hugo Boss reklāmas Dienas Biznesā.
Par to, ka Diena ir bijusi un arī tagad ir vadošā avīze Latvijā, tāpat kā Dienas Bizness savā mērķauditorijā, nav jākautrējas. Tās ir nopietnas avīzes ar analītisku saturu, un tās nemitīgi attīstās.
Šajā pašā kontekstā noteikti gribētos pieminēt ABLV banku, kura jau otro gadu atbalsta Dienas izdevuma KDi (Kultūras Diena un Izklaide) izdošanu. Tas ir ļoti būtisks ieguldījums sabiedrības informēšanā un izglītošanā. Liels paldies viņiem par to! Interesanti, ka šī pati banka ir partneris arī valstij Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecībā. Tas nozīmē, ka ir uzņēmēji, kas ir ļoti ieinteresēti - un nekautrējas to apliecināt -, lai Latvijas sabiedrība augtu un attīstītos.
Kāds atbalsts no valsts būtu nepieciešams, lai drukātie mediji lasītājiem visā Latvijā būtu vēl pieejamāki un spētu piedāvāt vēl kvalitatīvāku saturu?
Ir divas lietas, kas būtu ātri un samērā viegli īstenojamas un vienlaikus dotu ļoti lielu efektu. Pirmā - noteikt, ka sabiedriskajos medijos komercreklāmas netiek demonstrētas.
Bet tādā gadījumā valstij pilnībā jāuztur gan sabiedriskais radio, gan televīzija un to portāls.
No valsts budžeta jau tagad tie tiek ļoti labi dotēti, īpaši pēdējā laikā. Bet finansējuma maiņa uzreiz būtu apliecinājums, ka sabiedrisko mediju uzdevums ir nevis dzīties pēc reitingiem, lai ar to palīdzību konkurētu reklāmas tirgū, bet gan veidot un piedāvāt alternatīvas programmas.
Vai reklāmas tirgus pārdalē galvenie ieguvēji nebūtu līdzīgie mediji - komercradio un TV?
Nē, reklāmas budžeti sadalītos pa ļoti daudziem un dažādiem komercmedijiem.
Otrs solis, kas būtu nepieciešams, lai būtiski atvieglotu mājsaimniecību budžetu, īpaši reģionos, un līdz ar to palielinātu Latvijā radīta informatīva satura pieejamību (kas svarīgi arī no drošības viedokļa), ir preses piegādes izdevumu dotācija no valsts puses. Mēs zinām, ka jau tiek risināts jautājums par valsts atbalstu maznodrošinātajām ģimenēm saistībā ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu. Skandināvijas valstīs ir pieredze ar valsts atbalstu preses piegādei reģionos. Ja tādu ieviestu Latvijā, gala patērētājam būtu iespēja saņemt drukātos izdevumus lētāk, arī izdevējiem būtu mazāks piegādes izmaksu slogs, tie lielākus resursus varētu veltīt satura sagatavošanai.
Šis jautājums ir būtisks arī no nacionālo interešu viedokļa. Latviešu valodu var saglabāt, lasot drukātu tekstu, nevis tikai skatoties televīziju. Pārslēdz kanālu, un ir cita valoda. Avīzi tas neapdraud. Kā jau teicu, ja tā ir pieejama, to lasa. Un izlasa.