Amatpersonu, ministru un deputātu ikgadējās deklarācijas ir loģisks un pašsaprotams kontroles mehānisms interešu konfliktu novēršanai, kā arī publiski dati, lai spriestu par tiem cilvēkiem, kuri pieņem mums visiem svarīgus lēmumus un sakās rūpējamies par mums visiem. Mediji tās katru gadu vētīja un vētīs, lai kā arī kādam tas nepatiktu. Valstiski svarīgi amati cita starpā nozīmē būt par piemēru atklātībā, caurspīdīgumā un, galu galā, cilvēciskā attieksmē.
Pētot amatpersonu deklarācijas, secinājumi ir dažādi un katram būs individuāli. Sākot no tādiem, ka valsts maize nemaz tik rūgta nav un tajā ir iespējams iekrāt ne vienu vien simtu tūkstoti eiro, un beidzot ar sapņošanu vaļā acīm par to, ko iesākt algas dienā, ik mēnesi saņemot kāda liela uzņēmuma vadītāja algu.
Vētot Saeimas deputātu amatpersonu deklarācijas (tās publicēsim tuvākajā laikā), Dienai radās pašsaprotama un loģiska vēlme ielūkoties arī astoņu Latvijas eiroparlamentāriešu deklarācijās. Jo ar ko, galu galā, viņi atšķiras no vietējiem tautas kalpiem? Ne ar ko. Vienīgi ar atrašanās vietu. Tāpat, klausoties viņu rūpēs par valsti, esam vēlējuši viņus, deleģējot savu interešu pārstāvēšanu. Pēc jēgas un satura tie paši riski, bažas, tiesības un pienākumi.
Šoreiz pat mazāk svarīgi ir tas, ka publiski ieskatīties eiroparlamentāriešu deklarācijās pēc likuma pilnā apjomā nebūs iespējams, jo to iesniegšanas kārtība ir atšķirīga no tās, kas attiecas, piemēram, uz Saeimas deputātiem. Šoreiz mulsinošs ir četru eirodeputātu no astoņiem komunikācijas veids un prasti augstprātīgā attieksme pēc tam, kad uzdevām jautājumus par eiroparlamentāriešu mantisko stāvokli (autores Ineses Liepiņas raksts Eiroparlamentārieši zem atklātības lupas lasāms 25. aprīļa Dienā).
Smejies vai raudi, bet atklātības un labas komunikācijas piemēri bija... neviens cits kā Tatjana Ždanoka un Andrejs Mamikins, kuri pāris dienās sagādāja visu lūgto informāciju, savukārt četri Eiropas Parlamenta deputāti pasaules uztverē pēkšņi pārvērtās par «trešajiem tēva dēliem». Viņi savu turību izvēlējās slēpt, komunikāciju pārvēršot absurda teātrī. Kāds no eiroparlamentāriešiem pēc Dienas jautājuma par mantisko stāvokli vienkārši pazuda kā palaidnības sastrādājis tīnis, vēl kāds kļuva dikti nevaļīgs, bet vēl kāds no jautājuma būtības mēģina aiziet, mēģinot neveiksmīgi sākt agresīvu publisku diskusiju ne par lietas būtību. Saprotu, ka nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir patālu, bet, piedodiet, ir nožēlojami un skumji, redzot šādu attieksmi. Tāda mums, lūk, «Eiropas politiskā kultūra».