Process kļūst modernāks
Pirmo špikera izgudrotāju diez vai izdosies atrast, taču vēsturnieki norāda uz faktu, ka jau XVIII gadsimtā karalis Kārlis Lielais, kurš nemācēja ne rakstīt, ne lasīt, savu parakstu zem rīkojumiem vilcis, špikojot no galma speciālistu īpaši izstrādāta parauga. Arī vienotas definīcijas špikošanai nav. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Jānis Vētra, kurš nebaidās atzīties, ka arī pats reiz rakstījis špikerus latīņu valodas eksāmenam, norāda, ka špikošana ir īpašu priekšrocību radīšana salīdzinājumā ar citiem, negodīgi spēles noteikumi, kad par mazāk ieguldītu darbu var saņemt augstāku vērtējumu. Daugavpils Universitātes muzejā par «špikošanas mākslu» teikts, ka tā ir mācīšanās veids, radoša izdoma, slinkuma izpausme un izaicinājums - četri vienā.
Dienas aptaujātie skolotāji, pasniedzēji, studenti un skolēni atzīst, ka jauns divritenis šajā jomā nav izgudrots, tomēr gadu gaitā špikošanas tradīcijas mainījušās un saistībā ar moderno tehnoloģiju attīstību šis process kļuvis modernāks. Ar roku rakstītie špikeri zaudējuši nozīmību, to vietā nākot smalkā datorrakstā sagatavoti špikeri. Tādos var ietilpināt vairāk informācijas, tie ir vieglāk salasāmi.
RSU muzejā, kur līdz mācību gada beigām apskatāma špikeru izstāde, atrodams gandrīz divarpus metru garš «garmoškā» salocīts špikeris, kurā koncentrēti ar izgatavotājam vien zināmiem apzīmējumiem sakopots bagātīgs informācijas klāsts. Tā sauktās garmoškas un sašūtas vai sabrošētas grāmatiņas ir viens no iecienītākajiem špikeru izgatavošanas veidiem.
Dzirdēts, ka studenti drukājuši arī bukletus, kur vāks izskatās kā firmas reklāma, bet iekšā - viss eksāmenam nepieciešamais. Ir vēl virkne radošu ideju, kā izgatavot un paslēpt špikerus, kas tiek pārstāstītas cits citam gandrīz vai no paaudzes paaudzē, - tās ir kalkulatoros un elektroniskajos pulksteņos ievietotas špikeru slejas, špikeri zem svārku malas, pie volāniem, piedurknēs, zem kaklasaitēm, uz kurpju zolēm, pie auskariem, matu lentēm un uz kabatlakatiņiem. Tieši viens šāds kabatlakatiņš, kas atrasts Stradiņu universitātes vestibilā, radis iedvesmu špikeru izstādei šajā augstskolā. J. Vētra stāsta: «Tas bija pirms desmit gadiem iestājeksāmenu laikā. Vērtēšanas komisija bija izstaigājusi visas auditorijas, apsveicinājusies ar reflektantiem un vestibilā pamanīja mētājamies mutautiņu. Pacēlām, tas izrādījās viss aprakstīts ar formulām.»
Ar neredzamu tinti
Lai gan latvieši savos izgudrojumos ir pietiekami atraktīvi, līdz Nīderlandes jauniešu izgudrojumam mums vēl jāaug. Nīderlandes jaunieši iemanījušies rakstīt špikerus ar tinti, kas dienas apgaismojumā nav redzama. Rakstīto var izlasīt tikai ar ultravioletās gaismas palīdzību. Studenti šāda veida lukturīšus pamanās iemontēt pildspalvās un dodas uz eksāmeniem.
Par plaši izplatīto parādību satraukusies Nīderlandes Izglītības ministrija, tāpēc tehnisko zinātņu speciālisti ķērušies pie speciālu briļļu izgatavošanas, kas pasniedzējiem ļaus uzreiz atklāt ar neredzamo tinti rakstīto.
Mūsu skolēni un studenti špikerus neredzamus mēdz padarīt, uzdrukājot vajadzīgo tekstu uz caurspīdīgas plēves. Tad to var vienkārši nolikt uz galda, var ar caurspīdīgu līmlenti pielīmēt, piemēram, pie minerālūdens pudelītes.
Dana Tjurina, kura pirms četriem gadiem beigusi Līvānu 1. vidusskolu, atceras, ka toreiz eksāmenā drīkstēja ņemt līdzi arī šokolādi un bija gudrinieki, kas pamanījās ieskrāpēt nepieciešamo informāciju tieši uz šokolādes tāfelītes, lietiskos pierādījis eksāmenu laikā vienkārši apēdot.
Internetā atrodamā informācija liecina, ka radošākās studentes špikerus rakstījušas uz nagiem, padarot, piemēram, algebras formulas par neparastu nagu dizaina elementu.
Špikošanai tiek izmantoti mobilie telefoni, MP3 atskaņotāji, bezvadu austiņas, lai uztvertu kāda priekšāteicēja lasīto. RSU pirms sesijas garderobē pat bijusi pielīmēta neliela reklāmas lapiņa ar piedāvājumu iegādāties šādu ierīci.
Kā atzīst skolēni un studenti, šīs tehnoloģijas izmantot var tikai kontroldarbos, varbūt ieskaitēs, taču eksāmenos, kuros līdzi drīkst ņemt tikai pildspalvu un ūdens pudeli, tehnikai nav nozīmes.
Plaģiātisma problēma
Skolotāji un pasniedzēji atzīst, ka špikošana kopumā ir nosodāma parādība. Tomēr ņemot vērā špikeru sagatavošanas procesā ieguldīto darbu, kas liek skolēniem un studentiem vēlreiz izlasīt uzdoto, atlasīt un sagrupēt informāciju svarīgākajā un mazāksvarīgajā, zināmā mērā šo procesu tomēr var attaisnot. J. Vētra gan norāda uz lielāku problēmu nekā špikošana, un tas ir plaģiātisms kursa, bakalaura un diploma darbos.
«Špikošana zināmā mērā citiem nekādu ļaunumu nenodara, turpretim plaģiātisms ir sveša darba uzdošana par savu. Tā ir zagšana, kas jau ir cita veida nodarījums, intelektuālā īpašuma nenovērtēšana, kas var radīt arī tiesiskas sekas.»