Viņa neslēpj, ka ir ceļojumu nogurdināta, tomēr neatsaka intervijas. «Es apzinos, ka tas ir vienīgais veids, kā pirms koncerta uzrunāt klausītājus,» viņa saka. Jau pirmajā tikšanās brīdī apbur Nino Katamadzes neviltotais šarms. Nevis atsvešināti uzpucēts skatuves dīvas skaistums, kādu redz no spožiem žurnālu vākiem, un nevis rafinēts publicitātes tēls, bet dabiskums un sirsnība. «Rafinēts? Es zinu tikai rafinēto saulespuķu eļļu!» viņa sirsnīgi iesmejas.
No Nino staro lielam talantam piemītošs, naivi paļāvīgs tiešums apvienojumā ar dziļi dvēselisku mūzikas, dzīves, cilvēku un pasaules redzējumu. «Es gribētu, lai vispār nebūtu spoguļu. Tajos mēs redzam tikai sevi. Bet cik brīnišķīgi būtu, ja mēs skatītos tikai cits uz citu!» - lūk, viens graudiņš, kas mūsu sarunā pavīd no dziedātājas raženās dzīvesziņas. Tīrradnis. No pašas Gruzijas dienvidu dabas, kuru viņa uzsūkusi sevī bērnības dienās Adžārijā, Kaukāza kalnos, pie pašas jūras. Un Batumi, kur mācījās Mūzikas institūtā. Uz skatuves viņa pirmoreiz kāpusi četru gadu vecumā, bet koncertē no septiņiem gadiem.
Uz skatuves Nino atveras mūzikai un klausītājiem. Pavadošā grupa, kuras sastāvā ir ģitārists Goča Kačeišvili, basģitārists Uča Gugunava, Dāvids Abuladze (sitaminstrumenti) un Zviads Bolkvadze (taustiņinstrumenti, klavieres) un vēl arī Gija pie skaņu pults, kopā ar Nino ir viens veselums. Kopā muzicē jau tik ilgi, ka jūtas kā tuvu radinieku pulciņš. Tieši tāpēc priekšnesums izdodas neaizmirstams. «Es skatītājus neizvēlos, man uz to nav tiesību. Mūsu mūzika pati atrod mūs un savus klausītājus. Iznākot uz skatuves, es pat nedomāju par dziedāšanu - tikai par to, kā mūs uzņems mūzika.»
Tas, ko dzied Nino Katamadze, ir gan džezs, gan roks, gan popmūzika, gan psihedēlija. Nino balss, izpildīšanas maniere, viņas dziedāšanas faktūra ir īpaša. Tā ir «sakņu mūzika», kas balstīta sajūtā, ka jebkuras labas dziesmas pamatā ir tautas dziesma, un ne tikai gruzīnu. «Es pat nevarētu dziedāt gruzīnu tautas dziesmas, jo mūsu tautas dziedāšana ir daudzbalsīga un tā izkopta kā vīriešu dziedāšanas tradīcija. Bet ir intonācijas, noskaņa, vārdos nepasakāms tautas muzikālās izjūtas kods. Improvizējot es gruzīnu valodu bieži lietoju vienkārši fonētiski,» Nino skaidro, ka izdzied nevis vārdus, bet jūtas. Brīžiem arī dziedot «putnu valodā». Galvenais - lai tās ir dziesmas ar spārniem, viņa piebilst. Protams, to vidū arī Suliko, ko, izrādās, komponējusi sieviete. Tad atliek ar balsi raidīt mīlestības piepildītu enerģiju, un «mūzika nāk un sāk skanēt pati, bet mēs tikai pievienojamies». Šajā burvestībā Nino vienmēr iesaista arī skatītāju: «Bez jums mūzikas nebūs!»