Ukraina ar tās politisko izvēli, nosakot savu nākotni, ir daudzkārt svarīgāks jautājums, nekā šķiet, jo valsts izvietojums, mērogs un iespējamie ieguvumi gan no šīs valsts pozīcijām, gan ES interesēm raugoties, ir lieli. Gluži tāpat kā izaicinājums, apsverot, kāda atbilde sniedzama Kijevai, kas vismaz vārdos apliecina stingru turēšanos pie eiropeiskā kursa. Tieši šogad acīmredzot nāksies izšķirties starp ES ģeopolitiskajām interesēm (ciešāki kontakti ar Ukrainu ES pozīcijas būtiski stiprinātu) no vienas puses un Savienības demokrātisko vērtību aizstāvību - no otras. Tas arī noteiks, vai Kijeva tiks pie cerētās vienošanās par asociāciju ar ES. Lai kā gribētos redzētu Ukrainu kopā ar citām ES dalībvalstīm, tas būtu nelāgs signāls ne tikai Savienības partnervalstīm, bet arī pašas ES iekšienē, ja Kijeva iegūtu minēto vienošanos bez reāliem soļiem valsts demokratizācijā. Ko vēlas sagaidīt Brisele, zina visi - un būtu brīnums, ja vienīgie, kam par to nav priekšstata, izrādītos Ukrainas valsts galva Viktors Janukovičs un viņa valdība. Vārdos ar šīs valsts līderu apņemšanos viss it kā būtu skaidrs, taču nu jau sen tas jāapliecina ar konkrētu rīcību. Būtu naivi cerēt, ka ES aicinājums atteikties no politiski motivētas tiesas spriešanas ir nesaprotams. Patlaban šī problēma jau ir ievērojami pāraugusi abus cietumā turētos Janukoviča pretiniekus - ekspremjeri Jūliju Timošenko un bijušo iekšlietu ministru Juriju Lucenko -, ES kaut ko tādu nevar akceptēt, jo tas skar vienu no Savienības pamatvērtībām, kas nepieļauj izrēķināšanos ar politiskajiem oponentiem. Ukrainas valdība zina, ka ES galvaspilsētās sagaida demokrātijas nostiprināšanos un plašu reformu turpināšanu, tāpat arī to, ka eiropiešiem nav palikusi nemanīta autoritāra valdīšanas stila nostiprināšanās pēc Janukoviča nākšanas pie varas 2010. gada sākumā. Šobrīd šī valdība māna savu sabiedrību un arī pati sevi, jo cenšas iestāstīt, ka jautājuma atrisināšana par asociāciju starp ES un Kijevu attiecas uz Savienības iekšējo diskusiju starp Ukrainas atbalstītājiem un kritiski noskaņotajām Savienības valstīm.
Janukoviča valdības rīkošanās vedina uz domām, ka tā nesaprot eirointegrācijas īsto nozīmi, tāpēc arī uzvedas kā krietni pieaudzis, tomēr ārkārtēji untumains un spītīgs bērns. Vienošanās par asociāciju ir plats solis uz ciešu integrāciju ar ES, kas tuvina dalībai Savienībā. Un arī to, nav šaubu, Janukoviča valdība zina, tikai izliekas nesaprotam, ka ES ietvaros var spēlēt tikai pēc vienotiem noteikumiem. Šāda politika ir pilnīgā pretrunā visu nozīmīgāko Ukrainas partiju sludinātajam atbalstam eirointegrācijai, ukraiņu vairākuma un gandrīz visas šīs valsts intelektuālās elites interesēm. Tomēr tas nenozīmē, ka Janukovičs to obligāti ņems vērā un Ukraina nepalaidīs garām iespējas noteikt savu nākotni.