Ieejot VEF Kultūras pils plašajā, tukšajā un skanīgajā foajē, liekas, ka tās nav tikai masīvās durvis, kas šo vietu šķir no ārpasaules. Uzreiz ienāk prātā Līgas Purmales - tikpat lieliskas stāstnieces kā gleznotājas, atmiņas par bērnības pārdzīvojumiem kolhoza klubā: tur viņa redzējusi slēdžu kasti ar trim uzrakstiem: FOJE, ZĀLE un BUFETE. Tālāk citāts: «Par zāli un bufeti man viss bija skaidrs. Bet FOJE bija kas absolūti noslēpumains. (...) Teiksim, nospiežot šo slēdzi, sākas izrāde, un tas nozīmē, ka nu ir FOJE.» (No Gundegas Repšes grāmatas Sieviete miglā.) VEF Kultūras pilī tā zināmā mērā arī ir, jo daļai ekspozīcijas gaismu ieslēdz, ierodoties apmeklētājiem.
Gaidot labākus laikus?
Tur vēl pēdējos brīžus ir skatāma Rīgas tēlotājas mākslas studiju izstāde Kods@ainava. Pirmajā mirklī šoku sagādā milzīgais darbu daudzums un līdz ar to atskārta, cik tradīcija tomēr dzīva: foajē divos stāvos visas brīvās sienas un brīvstāvoši stendi blīvi noklāti ar nelielām glezniņām cita virs citas. Atsevišķi darbi izvietoti arī uz molbertiem, bet priekštelpā pie zāles vēl novietotas skulptūras un tāda kā instalācija. Uzreiz arī pamanāms, ka daudzkārt pārkrāsotās planšetes un vēl Vefiņā ražotie stendi ir sen savu laiku nokalpojuši, to pašu var teikt arī par apgaismojumu, bet skaidrs: rekonstrukciju sen gaidošajā ēkā nekas jauns nav iegādāts jau gadiem, izņemot pašu darbinieku entuziasmu. Sak`, nav vērts. Bet varbūt tā ir atsauce uz stipri iesakņojušos uzskatu, ka vizuālajai mākslai jau arī nav nepieciešams nekas vairāk kā foajē, caurstaigājama telpa pa ceļam uz koncertu vai izrādi, kurā garāmejot uzmest aci klusajām dabām vai pinumiem. Kādas gan mūsdienīgas izstāžu telpas ar atbilstošiem stendiem un apgaismojumu pašdarbniekiem, ja pat «augstās» kultūras jaunbūves - bibliotēkas, reģionālās koncertzāles, mūzikas un mākslas skolas - joprojām tiek projektētas ar tādu pašu attieksmi?
Paradoksāli, jo tieši vizuālā māksla varētu būt cilvēkiem vispieejamākā - gan izstāžu cenu, gan tajās pavadāmā laika, gan muzejos uzkrāto bagātību veidā.
Bijīga tuvošanās
No mākslas studiju puses gan pārmērīgu pretenziju nemana. Tas, kas vērojams izstādē, tieši liecina par milzīgu bijību - augstās mākslas, glezniecības skolas, amata noslēpumu priekšā. Vilsies tas, kurš iedomāsies, ka neprofesionāļu studijās atradīs frīkus, kanonu nesavažotus brīvdomātājus un eksperimentētājus. Lielākoties šīs studijas - Rīgā pavisam to ir sešas - kalpo cilvēkiem, kas vēlas tuvoties klasiskajām mākslas vērtībām. Tomēr viņi izvēlas būt ne tikai patērētāji, bet arī veidot darbīgas attiecības starp mākslas paraugiem, pašu iztēli un spējām to realizēt. Redzams, ka izstādē ir ne mazums talantu, kas tiek tālāk par paraugu atdarināšanu un panāk neparasti maigu, jūtīgu dabas attēlojumu. Tāpat nojaušams, ka katrā studijā ir savi «klasiķi», kas jau izstrādājuši individuālu rokrakstu, kam nesagādā problēmas gleznot drošu roku, lielākoties mazliet stilizēti un estētiski pieņemamā līmenī. Ļoti svarīga šķiet dalībnieku grupa, kuras darbos redzams, ka mākslas nodarbības kalpo dziļāku attiecību izveidošanai ar savu iekšējo «es» - tas izpaužas bieži vien fantastiskākās, ne tik reālistiskās formās. Kā atsevišķas pērles mirdz darbiņi, kuros meditatīvas pašizziņas vietā vairāk izpaužas dzīvesprieks - vai tas būtu kaķu portretos, darbos ar žanra elementiem vai vienkārši tēmās, kas labi padodas. Kopumā tomēr izbrīna, ka tik maz tiek eksperimentēts ar tēmām, materiāliem (vietumis tikai neuzkrītoši kolāžas elementi), bet varbūt ierobežojoša izrādījusies izstādes tēma - ainava, kas atstājusi «aiz kadra» lielāku uzdrošināšanos. Būs jāapmeklē nākamā izstāde - pēc gada!
Ir vai nav nacionālā kultūra
Šāds intervāls tomēr liek saausīties. Patiešām, piemēram, Dziesmu svētku laikā, kad tautas talanti no visas Latvijas pulcēsies Rīgā, pašvaldību uzturēto tēlotājas mākslas studiju veikumu neredzēt. Vai tāpēc, ka studijām vairs nav virsbūves Nacionālajā kultūras centrā, tās pārstāj būt tautas māksla un veidot nemateriālo kultūras mantojumu? Vai tāpēc, ka glezniecība, akvarelis nav pietiekami tautiska nodarbošanās, lai būtu līdzvērtīga podu virpošanai, dziedāšanai un brašai kāju dimdināšanai? Vai varbūt personām, kas savas attiecības ar mākslu noskaidro individuālā dialogā, iztiekot bez diriģentu, virsvadītāju un pusvadītāju komandām, nepiestāv masu pasākumu jezga un skaļas kampaņas, kaut gan process nereti ir pat dziļāks.
Izstāde