Kopumā es domāju, ka sabiedriskajam medijam vajag būt saturiski bagātīgam un arī plaši izmantot dažādas tehniskās iespējas, vislabākajā veidā atspoguļojot notikumus. Bet šis konkrētais gadījums...
Šis nebija labs? Lasīju jūsu visai kritiskās pārdomas par šo tēmu portālā lsm.lv.
Manas kritiskās attieksmes pamatā ir nevis pati ideja rīkot tiešraidi, bet - kāds ir saturiskais ieguvums. Tiešraides akcents bija uz ārkārtīgi rūpīgu sekošanu valsts amatpersonu darbībai, un tas ir atbilstoši viņu, nevis skatītāju interesēm. Proti, skatītāji tā arī neieguva maksimāli daudzveidīgu un operatīvi sagatavotu informāciju. Es negribu piekrist, ka situācijā, kad pirmie bēgļi ierodas Latvijā un nav iespējas iegūt viņu dzīvesstāstus, būtu jāpakļaujas talantīgu valsts komunikācijas profesionāļu idejām rīkot tiešraidi par katru amatpersonu soli.
Tad atbilde uz jautājumu, vai vajadzēja rīkot tiešraidi, ir saturā, ko ar to ieguva skatītājs?
Jā, jo bezpersonisku, pustukšu kabinetu, kurā stāv atbildīgie darbinieki, varēja atrast arī jebkurā vietā pilsētas centrā vai pat televīzijā. Tāpēc nav jābrauc uz Muceniekiem. Būtībā tā tiešām bija iešana valsts komunikācijas speciālistu sagatavotās dienaskārtības pavadā. Neizskanēja arī asāki jautājumi, kas saistīti ar cilvēku aizdomām par nepietiekami kvalitatīvu valsts institūciju darbību un nepietiekami caurskatāmu informācijas sniegšanu par katru soli, kas saistīts ar patvēruma meklētāju atlasi un nogādāšanu Latvijā, kā arī sadarbību ar citām Eiropas Savienības valstīm. Protams, šajā gadījumā par labu kolēģiem jāsaka, ka ne vienmēr var iepriekš zināt, vai būs nodrošināta iespēja satikt amatpersonas, cik kvalitatīvs būs saturs. Droši vien grūti ir iepriekš saprast, vai varbūt vajadzēja labāk veidot internetā teksta tiešraidi, kas ir labs žanrs, vai šo materiālu pārraidīt kādā no jaunajiem vai esošajiem interneta kanāliem.
Tad būtībā mēs nonākam līdz lielajam jautājumam - tā ir valsts vai sabiedriskā televīzija, proti, oficiozs vai neatkarīgs, vispusīgs medijs?
Tas arī faktiski bija mans akcents. Vērtējot šīs vienas tiešraides saturu, es gribēju pievērst uzmanību diskusijai, kas ir primārais, kā vārdā darbojas sabiedriskā televīzija. Ja reportieri nodarbojas galvenokārt ar amatpersonu viedokļu atspoguļošanu, ļauj tām kļūt par varoņiem tikai tāpēc, ka tās dara savu tiešo darbu, tas faktiski atklāj lielu problēmu sabiedriskajā televīzijā. Labi, ka vienlaikus ir arī ļoti daudzi pozitīvi projekti. Teiksim, Aculiecinieka sērija, kas ārkārtīgi operatīvi sniedz oriģinālus stāstus par notikumiem, kas ir ziņu centrā, - atklāj aizkulises, sniedz plašākus skaidrojumus. Kaut vai filma par Imantas pedofilu. Arī filma, kas tikko bija, par sirds vārstuļu operāciju - ko tas kopumā nozīmē sabiedrībai, ka pie mums ir tik augsta līmeņa profesionāļi, kuri regulāri veic šādas operācijas un var arī Valsts prezidentam līdzēt.
Šis viens gadījums likās spilgts, bet es to negribu vispārināt.
Tas sanāk kā piemērs pretrunai starp pieejamo formu un saturu?
Es absolūti nepiekrītu, ka nevajag izmantot spilgtu formu, vizualizācijas, audzināt, pašiem veidot spilgtas ētera personības, respektīvi, saturu padarīt aizraujošu. To reizēm kritizē kā iešanu komerctelevīziju pēdās, bet, ja ir iespējams apvienot formas spilgtumu, bagātību, dažādu tehnoloģiju izmantošanu ar profesionālām pieejām, ja tu dabū arī sabiedriskajā medijā padziļinātu saturu, kas pasniegts interesantāk, tas tieši ir vajadzīgs. Bet primārais ir saturs. Ja spilgta forma un oriģināla ideja netiek piepildīta ar dziļu saturu, ir problēmas. Piemēram, kā to redzējām televīzijas intervijā ar Čalovski. Es nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka nevajadzēja viņu aicināt. Tas ir unikāls notikums, un droši vien viņu varēja intervēt. Taču, noskatoties 7,5 minūtes garo interviju un redzot, ka cilvēks, kurš atzinis savu vainu, tiek padarīts par tādu varoni, kura unikālā pieredze ir līdzīga džungļu maratona skrējējas pieredzei, ka ir bijīga apbrīna par to, ka viņš bijis cietumā Amerikā, bet absolūti nav neviena jautājuma par nodarījumu, ko viņš atzīst...
Es arī viņu intervēju un arī viņa advokātu. Saprotu, ka informācija par atzīto vainu ir konfidenciāla, jo pārējie vēl nav sodīti. Tajā pašā laikā skaidrs, ka atzīts ir visai nebūtisks pārkāpums.
Pat ja konfidenciāla, bija taču iespēja reflektēt kaut vai par vainas sajūtu.
Jā, protams, bet atgriezīsimies pie bēgļu jautājuma. Saprotu, ka tagad ir pieejamas lieliskas tehniskās iespējas pieslēgties tiešraidē, ir kārdinājums to izmantot vietā un nevietā, kā redzējām arī reportāžā no Igaunijas, kur, stāvot uz šosejas, reportiere faktiski tikai pieteica sagatavotos sižetus par autoavāriju. Bet varbūt tas ir jaunais televīzijas formāts - kā kāds notikums, tā tiešā reportāža ziņu ārkārtas raidījumos?
Jārēķinās, ka tiešā pieslēgšanās iespējama vai nu kādas laimīgas nejaušības gadījumos, kad garām kādam notikumam dodas filmēšanas grupa ar visu aparatūru, vai ja ir plānoti notikumi. Es piekrītu, ka tā ir laba ideja, bet pašlaik tā tiek aizstāta ar pieslēgšanās imitēšanu. Vienu laiku tā bija ļoti iemīļota LNT ziņās, kad no viena kabineta uz otru bija tiešā pieslēgšanās, radot iespaidu, ka stāstītais tieši tagad notiek. Arī Latvijas Televīzija, lai uzsvērtu tūlītējību un klātbūtni, reizēm jau par zināmu notikumu stāsta tiešraidē, nostājoties pie ēkas vai vietā, kur kas noticis, un savienojoties ar studiju. Tas arī reizēm šķiet lieki. Ja tev to informāciju tiešām vajag notikuma norises laikā, var veidot tiešos pieslēgumus. Tas vai nu ļauj piedzīvot klātbūtnes sajūtu vēsturiskā notikumā, vai iegūt kādu tikai tādā veidā iegūstamu būtisku informāciju. Citu iemeslu dēļ pārtraukt cilvēku dzīvi ar to, ka paralēli notiek dažādi notikumi, kas izraisa žurnālistu interesi, nav nepieciešams. Jo visam, kas interesē, varam sekot arī internetā.
Vēl ir jautājums par personu privātās dzīves neaizskaramību. Ierodas pirmie bēgļi, nu visi tendēti līdz katram sīkumam visu par viņiem izzināt. Kur ir robežas?
Domāju, ka galvenā problēma, Latvijā diskutējot par bēgļiem, patvēruma meklētājiem, ir milzīgā atsvešinātība. Ir vai nu amatpersonu politiku vai darbu ilustrējoši paziņojumi, vai ekspertu viedokļi par vispārējām tendencēm, reakcijām uz notikumiem citās valstīs. Bet, tiklīdz pietrūkst konkrētas informācijas, cilvēciskas izpratnes par notiekošo, sāk dominēt emocionālas interpretācijas, bažas, bailes. Ļoti pozitīvs šajā ziņā bija Inas Strazdiņas seriāls radio, ko viņa, pietiekami ilgu laiku dzīvojot Turcijā, bija veidojusi, balstoties uz dzīvesstāstiem. Tas raksturoja, ko nozīmē būt bēglim mūsdienās. Arī Latvijā būtu nepieciešams sīkāk izstāstīt, kas tie ir par cilvēkiem. Caur viņu likteņiem, dzīvesstāstiem arī būs daudz vieglāk izprast, cik tā problēma nopietna un kādas arī mums ir problēmas - vai ar finansējumu viņu uzņemšanai vai kultūras uztveres atšķirībām. Bet skaidrs, ka jebkuram cilvēkam, arī tiem, kuri ieradās, ir kaut kādas privātās dzīves robežas. Tas, ko esmu lasījusi citu valstu mediju analīzē, - nevajadzētu publikācijās izmantot bērnus. Viņi parasti ir pārāk mazi, lai intervētu, bet citreiz ir tā, ka tieši bērni faktiski ir vienīgie, kuri zina saziņas valodas, tās ātrāk iemācās, līdz ar to kļūst par informācijas sniedzējiem un dominē šajā ziņā. Tas gan padara bērnu lomu ārkārtīgi smagu, gan arī mazina pārējo ģimenes locekļu autoritāti, un tam var būt nelāgas sekas.