Tāpēc arī kuģeli (ar kuģiem tam nav sakara!) zinu un ēdu kopš bērnības. Janīnas Kursītes Virtuves Vārdene piedāvā divas versijas - vai nu nosaukums nācis no vācu dialekta «gugele» - kapuce, vai arī no lietuviešu «kuge»- kaudze.
Mūsu ģimenē to gatavo tēvs - rudeņos un ziemā, jo, trekns un sātīgs, nekāds vasaras ēdiens tas nav. Kuģeli viņš cep lauka virtuves malkas krāsnī - īstajā virtuvē elektriskajā krāsnī kārtīgs kuģelis ar zeltaini kraukšķīgu garoziņu nesanākot. Moderni šo ēdienu varētu dēvēt par kartupeļu un bekona sacepumu, taču, šādi nosaukts, tas izklausās sveši un nemīlīgi. Kārtīgs, tradicionāls kuģelis ir cepeškrāsnī cepti zaļi rīvēti kartupeļi, kas sajaukti ar apčurkstinātas žāvētas patreknas gaļas gabaliņiem un sīpoliem. Uz cepamplāts kuģeli lej ne pārāk biezā kārtā, lai sanāk pēc iespējas kraukšķīgāks. Jāēd uzreiz, tiklīdz izvilkts no krāsns, atdzisis tas vairs nav garšīgs. Visgardākās ir taukainās, apceptās maliņas.
Zemnieku ēdiens - vienkāršs, lēts un barojošs. Rīgā, sēžot pie datora, nekad nekārojas. Laukos, svaigā gaisā roka paslīd arī man, kaut vispār uzmanos no tik treknām lietām.
Pati pēdējā vieta, kur varētu iedomāties kuģeli, ir Francija. Bet tieši tur - Alpos, mazā Šveices pierobežas pilsētiņā 30 km no Ženēvas - pirms pāris nedēļām tas tika rīvēts. Un cepējs bija 17 gadu vecs amerikāņu puisis no skolēnu apmaiņas programmas. Nacionālo ēdienu vakaram viņam vajadzēja pagatavot savu nacionālo (!) ēdienu. To man pastāstīja mana meita, kura arī šogad mācās Francijā un tajā reizē gatavoja rupjmaizes kārtojumu. Izrādās, tam puisim vecmāmiņa nāk no Lietuvas un, tāpat kā mana Rute, arī viņš kuģeli - tikai Amerikā - ēdis kopš bērnības. Ēdiens vieno - neko gudrāku nespēju izdomāt.
To pašu iedomājos patlaban, gatavojoties Ziemassvētkiem. Šogad jau otro gadu mūsu ģimene tos sagaidīs kopā ar puisi no Itālijas. Kad pirmoreiz brauca, visiem bija liels stress - kā viņu, kura ģimenē pastu joprojām gatavo ar rokām un, ja recepte prasa Parmigiano-Reggiano sieru, tad to nekad neaizvieto, piemēram, ar Grana Padano, cienāt? Šogad stresa nav - viņš, tāpat kā mēs, pārējie, pasūtījis, ka galdā noteikti jābūt vecāsmammas ceptajiem speķpīrāgiem. Un vēl arī visparastākajam veikala skābajam krējumam. Itālijā tāda nav, bet Massimiliano tas ļoti garšo.
Starp citu, manas mammas pīrāgu recepti, pēc kuras viņa mums tos Ziemassvētkos cep kopš 1982. gada, varat atrast tikko iznākušajā Ēdamgrāmatā. Gardi, kaut arī tikpat barojoši kā kuģelis.