Pagājušajā nedēļas nogalē pēc gailenēm smaržoja visa māja, jo gatavoju krājumus ziemai. Abi ar vīru pusi dienas sēdējām dārzā, ar pindzelēm rūpīgi pucējot gružus no milzīga gaileņu kalna. Pērkot sēnes, es parasti cenšos izvēlēties pēc iespējas sausākas, jo tās viegli noslaucīt tīras, tādējādi izvairoties no mazgāšanas - sēnes uzsūc ūdeni kā švamme, cepot pannā būtu daudz lieka šķidruma. Man netīk sēnes smalki sakapāt, vidējās un mazās atstāju veselas, bet lielākās sagriežu prāvos gabalos. Gailenes veikli apcepu sviestā un olīveļļā, salieku mazos plastmasas trauciņos, ko atdzisušus sakrauju saldētavā. Kad ziemā kārojas gaileņu mērces, no rīta izņemu trauciņu no ledusskapja un vakarā pusstundas laikā ir gatavs vienkāršs, vasarīgs ēdiens.
Mana versija tradicionālajai gaileņu mērcei ir sasautēt sīpolus (speķi vai bekonu klāt nelieku), pievienot sēnes un tad nelielu glāzi baltvīna vai sausā vermuta. Šķidrumam ļauj iztvaikot, lai no vīna paliek tikai garša, beigās pieber drusku svaigas timiāna lapiņas, sāli un piparus pēc garšas un pielej saldo krējumu. Otra mīļākā gaileņu recepte ir risoto no Džeimija Olivera pirmās grāmatas, kas iztulkota arī latviski. Citējot autoru, šim ēdienam «jāvelta mīlestība un nedalīta uzmanība vismaz 17 minūšu», tāpēc to parasti gatavoju ciemiņu acu priekšā, kas parasti visiem klātesošajiem ir gana interesanti, jo palīdz izkliedēt mītu par risoto kā sarežģītu un smalku ņemšanos.
Atzīšos, ka pagājšvasar gaileņu gružus un atliekas ierušināju dobēs ar bērnišķīgu cerību, ka zem priežu mizu mulčas micēlijs pamodīsies, iedomāsies, ka ir mežā, un izaugs sēnes! Šis mēģinājums beidzās tāpat kā Karlsonam, kuram persiku kauliņš tā arī nekad neizauga par koku ...