Kuram gan nepatīk skatīties filmu, teātra izrādi, lasīt grāmatu, pārdzīvojot tajā attēlotos notikumus, bet tad laimīgi nopūsties: «Cik labi, ka man tā nav.» Paskatīties uz problēmu saasinājumu no malas varēs arī Nacionālā teātra Aktieru zālē izrādē Ceļā uz mājām, ko iestudējis režisors Dāvis Auškāps. Taujāts, par ko ir izrāde, viņš saka: «Man ir zināmi daudzi no tajā skartajiem tematiem, ko arī es esmu pieredzējis savā dzīvē, savā lielajā ģimenē ar brāļiem, māsām, brālēniem, māsīcām, tēva radiem, mātes radiem, tagad arī sievas un brāļa sievas radiem. Es gan tur nesaskatu nevienu konkrēti. Kā teikts izrādē Blakts: «Tas nav par tevi, tas ir par tavu kaimiņu.»» Pirmizrāde būs 19. septembrī, un iestudējums asprātīgā formātā piedāvās mūsdienu ģimenes problēmu koncentrātu - autoritātes trūkums, dzimumu lomu (ne)sadalījums, skeleti skapjos, bojāto telefonu komunikācija, mīlestības trūkums, aizvainojums, dalījums mīļajos un nemīļajos.
Eliota Heiza luga atrada D. Auškāpu. Viņa tēvs Raimonds Auškāps izrādi bija noskatījies jau pasen - 90. gados Amerikā. Pats uz savu galvu bija pārtulkojis un ļoti ieteicis Dāvim izlasīt. «Kad biju to izlasījis vairākas reizes, sapratu, ka būs interesanti vēl kādam,» stāsta Dāvis. Viņš uzskata, ka luga, lai gan ir rakstīta pagājušajā gadsimtā, nebūt nav novecojusi. «Cilvēciskās lietas nemainās. Asprātīgi, dažbrīd pat humorīgi tiek runāts par nopietnām lietām. Es domāju, ka neviena vien ģimene atpazīs līdzīgas situācijas.» Izrāde ir drāma, kas ietver sevī traģikomēdiju, un aktieru ansamblis to nodēvējis - «komēdija par nāvi». Izrādē spēlēs Ilze Rudolfa, Voldemārs Šoriņš, Līga Zeļģe, Ainārs Ančevskis, Egils Melbārdis un Jānis Āmanis, kā scenogrāfe debitēs Agnese Kaupere.
Šis ir D. Auškāpa trešais iestudējums Nacionālajā teātrī. Pirmie divi - Jevgeņija Griškoveca vīru saruna Satisfakcija un Vladimira Majakovska groteskā luga Blakts - tapuši studiju laikā. Vai nav sapņa un vīzijas reiz iestudēt kaut ko arī lielajā zālē? «Gan jau to vēl paspēšu. Nekāda satraukuma nav, ka kaut ko varētu nokavēt. Lielajai zālei nāk līdzi tehniskās lietas, izrādē darbojas lielāks aktieru sastāvs. Katra loma prasa sarunu, un ir starpība - vai tie ir seši aktieri vai 20 personības, ar ko jāstrādā,» skaidro D. Auškāps un piebilst, ka viņam vēl daudz jāmācās, lai arī teātra mākslas maģistra diploms ir kabatā. «Režisoram vissvarīgākais ir pieredze.» D. Auškāps patur prātā Māras Ķimeles vārdus, ka par režisoru var saukties no kādas desmitās izrādes. Viņa svaru kausos gan ir ne tikai režija, bet arī restorānu bizness. «Ceru, ka teātris manā dzīvē aizņems aizvien vairāk vietas un laika. Šosezon man būs divi iestudējumi, otrs ir Henrika Ibsena Celtnieks Sūlness pavasarī Valmieras teātrī.»