Viņš labprāt paslavē Edgaru brīžos, kad viņš pats pieticīgi teic: «Es jau nav runātājs, es ir braucējs.» Modris stāsta: «Edgars ir malacis. Viņš ir vienkāršs, akurāts, ar lieliskām tehniskajām zināšanām. Daudzi - īpaši dāmas - pie viņa vēršas pēc tehniskas palīdzības.»
Tik uz rata
Edgara Rača Draugiem.lv profilā var izlasīt viņa dzīves moto: «Tik uz rata» un «Gods kalpot velosipēdam». Patiešām - Edgars bijis uzticīgs šim transportlīdzeklim jau kopš agras jaunības. Pēc kara, 1945. gadā, lai dēls neblandītos pa ielām, māte 15 gadu vecajam Edgaram likusi iet darbā. Liktenīgā kārtā viņš nonācis rūpnīcā Sarkanā zvaigzne un strādājis pie velosipēdu ražošanas. Jau agrā jaunībā riteni iegādājies pats, daudz braucis ar to arī dienesta laikā un piedalījies sacensībās.
Padomju laikos Republikas tūristu klubs organizējis veloturiādi, kur Edgars piedalījies arī kā velotūristu grupu vadītājs. Braucieni notikuši reizi divos gados, katru reizi uz citu vietu - gan uz Karpatiem, gan uz Igaunijas salām. Gatavojoties braucieniem, rīkoti semināri un bijusi pat vesela maršrutu aprakstu bibliotēka, kur varēja iepazīties ar citu braucēju pieredzi - kā braukt, kur nakšņot utt. Gados, kad veloturiāde nav notikusi, paši rīkojuši braucienus, piemēram, uz Gruziju vai Pamira kalniem. Armēnijas kalnos Edgars visas trakās kalnu pārejas izbraucis ar riteni Salūts bez ātruma pārslēdzēja.
Krustu šķērsu izbraukāta arī Latvija. Edgars rāda suvenīru ar uzrakstu Apkārt Latvijai 1991. Toreiz braukts ilgāk nekā 20 dienu, lai veiktu 1755 kilometrus apkārt visai Latvijai. 10 gadu viņš piedalījies velo maratonā K. Barona taka, ko līdz pērnajam gadam organizēja projekts Pēdas. Arī šie braucieni nebija nekāds joks - 17 dienās nobraukti pat 1000 kilometru! Pa ceļam rīkotas talkas, stādīti kociņi un veikti citi vides sakopšanas darbi.
Kopā jautrāk
Tagad senioram varbūt samazinājušās distances, bet ne velobraukšanas prieks un intensitāte. Katru sestdienu Edgars organizē velobraucienus, kuri tiek numurēti - nupat norisinājies 31. brauciens. Kopā grupā esot ap 40 veloentuziastu, bet vienā braucienā parasti piedalās 10-15 - optimāls daudzums, lai viegli saorganizētos. Par vienu no pēdējiem braucieniem Edgars teic: «Plus divi grādi, līst lietutiņš, bet tik un tā sapulcējāmies 12 cilvēki.» Aktīvajā grupā ir dažādu vecumu cilvēki, un liela daļa ir seniori. Edgars ir ne tikai grupas koordinators, bet arī fotogrāfs un tehniskais speciālists. Tas nepārsteidz, jo arī viņa profesija - atslēdznieks, konveijera līniju iestādītājs - ir tehniskas dabas.
Maršrutus izvēlas Rīgas tuvumā - Dole, Vecdaugavas Lielupe, Ziemeļblāzma. Dažreiz riteņi tiek salikti vilcienā, lai sasniegtu kādu tālāku galamērķi - Ērgļu klintis, Kazu gravu un citas skaistas vietas. Protams, neatņemama braucienu sastāvdaļa ir interesantu objektu apskate un kopīgs pikniks galamērķī, kad visi dalās līdzpaņemtajos gardumos.
No Draugiem.lv velobraucienu fotogalerijām pretī lūkojas priecīgi cilvēki sārtiem vaigiem. Fotografēšana ir Edgara Rača sirdslieta un vēl viens mūža hobijs. Bērnībā māte Edgaru iepazīstinājusi ar kaimiņos dzīvojošo fotogrāfu - lai dēlam rastos interesants hobijs un noderīga aizraušanās. Edgars ar prieku atceras maģiskos foto attīstīšanas brīžus, kad aizklāti logi un sarkanā gaismā lēnām parādījušies iemūžinātie brīži. Mūsdienās tas viss ir vienkāršāk - arī Edgars izmanto digitālo kameru. Uz riteņa stūres viņš uzmontējis statīvu fotoaparātam.
Cik gadu, tik kilometru
Kad vaicāju, vai mīties pa Rīgu ir droši, Edgars stāsta, ka tagad labākā iela velobraucējiem esot Brīvības iela. Ja aizliegs braukt pa trotuāru, tad Čaka un Valdemāra iela kļūs velobraucējiem nepiemērotas. Viņš neuzskata, ka braukšanu pa Rīgu varētu dēvēt par drošu: «Mašīnas ir visur kā skudras.» Modris iebilst, ka katram pašam jābūt piesardzīgam, uzmanīgam un pieklājīgam, tad arī braukšana nebūs bīstama. Viņš pats ievēro noteikumus un ir nodrošinājies ar ķiveri un atstarojošo vesti.
Edgars sēžas velosipēda mugurā gandrīz katru dienu - ikdienā savus 57 kilometrus viņš mēro no Juglas līdz Bulduriem un atpakaļ. Alternatīvie maršruti ved uz Mangaļsalu un Mīlgrāvja tiltu. Seniors stāsta: «Nevar ļaut locītavām ierūsēt. Kad izbrauc, tad nekas nesāp - ir labāks miegs un apetīte. Dažreiz jau ir sevi jāpiespiež, bet pēc brauciena vienmēr ir laba sajūta un gandarījums. Tieši vecumā ir svarīgi daudz kustēties. Citi staigā ar sunīšiem, bet mans sunītis ir ritenis.»
Edgars ir dzimis 31. decembrī. Kopā ar draugiem izdomāta neparasta dzimšanas dienas tradīcija - no 60 līdz 80 gadu vecumam Edgars šajā dienā braucis tik kilometru, cik gadu viņam apritējis. Ceļa galā viņu pie eglītes sagaidījuši tuvinieki un draugi, lai kopīgi svinētu un sagaidītu jauno gadu. Katru gadu Edgars nobrauc vidēji 10 tūkstošus kilometru. Skaitīt palīdz spidometrs - ik dienu nobrauktie kilometri tiek pierakstīti un beigās sarēķināta kopsumma. Modris pieticīgi piebilst, ka viņš gadā nobraucot «tikai» 3000 - šis skaitlis tāpat atstāj iedzinējos pat vairumu jauniešu.
Lai redzētu tikai labo
Šogad Edgars jau trešo gadu ar velosipēdu braucis svētceļojumā Talsi-Aglona. Obligāts pasākums ir Latvijas Riteņbraucēju vienības brauciens Siguldā - Edgars nav izlaidis nevienu braucienu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Šogad kā vecākais dalībnieks viņš dāvanā saņēmis velokreklu un rokas pulksteni. Šajos pasākumos senioram patīk satikties ar citiem veloentuziastiem: «Tie ir velosvētki, tikpat kā veloolimpiāde.» Neskatoties uz cienījamo vecumu, Edgars Siguldas kalnu allaž pieveic riteņa mugurā: «Jaunie saka - es jau neiešu mocīties, un riteni kalnā stumj ar kājām. Es minos augšā - tā ir mana goda lieta. Nevienā braucienā neesmu riteni stūmis.»
Pateicoties riteņbraukšanai, Edgars savos gados jūtas lieliski - viņam patīk pajokot par savu vecumu, sakot, ka viņam ir 58, nevis 85 gadi: «Mans mērķis ir turpināt braukt ar riteni, jo riteņbraukšana mani uztur formā. Vasarā, tiklīdz parādās gaismiņa, es dodos braukt. Riteņbraucējam nekad nav garlaicīgi - viņš var braukt kaut vai viens pats, tikai jāizvēlas vieta, un vienmēr būs interesanti.»
Senioriem, kuri vēlas uzsākt velobraukšanu vai citas sportiskas aktivitātes, Modris Dievkociņš iesaka atrast kādu interešu grupu vai vismaz vienu biedru, ar ko braukt kopā. Edgars Račis senioriem iesaka izvēlēties vieglāku riteni un ar vaļēju rāmi - lai būtu vieglāk uzkāpt. Velomāns uzskata, ka nav nepieciešams tērēt naudu speciāliem sporta apģērbiem - viņš pats brauc vienkāršās biksēs, T krekliņā un vieglā vējjakā. Bez aktīva dzīvesveida piekopšanas Edgars citiem senioriem novēl «nestresot un neņemt galvā» jeb citiem vārdiem - uzaudzēt sev mazliet «biezāku ādu». Viņš teic: «Ir jādzīvo tā, lai redzētu tikai labo. Nevajag koncentrēties uz slikto, lieki satraukt sevi. No rīta vajag pavingrot. Nesmēķēt un alkoholu lietot tikai svētku reizēs. Zaļais dzīvesveids ir pozitīvais dzīvesveids!»