«Par senajām bruņām, kas izgatavotas no metāla, mēs zinām diezgan daudz, bet linu lietošana ir miglā tīta, jo dabīgā materiāla ātrās bojāšanās dēļ neviens paraugs nav saglabājies,» uzstājoties Amerikas Arheoloģijas institūta gadskārtējā sanāksmē, par traucēkļiem pagātnes pētīšanā runāja Viskonsinas universitātes vēstures profesors Gregorijs Oldrets. Tas gan netraucēja savākt pierādījumus, ka linu bruņukrekli gandrīz veselu tūkstošgadi bija viens no uzticamākajiem Vidusjūras tautu ķermeņa aizsardzības veidiem.
Pierādījumi hronikās
«Mūsu rīcībā ir 18 dažādu seno autoru 27 apraksti un gandrīz 700 attēlu, kas uzzīmēti uz visdažādākajiem priekšmetiem - sākot no grieķu vāzēm un beidzot ar etrusku tempļu ciļņiem,» G.Oldrets vortālam Discovery News norāda, ka senajos rakstos ir pietiekami daudz faktu par linu kreklu īpašībām. Viens no nozīmīgākajiem pierādījumiem ir slavenā Aleksandra mozaīka, kas aplūkojama Pompejās. Tur karavadonis un viņa cīņubiedri redzami bruņukreklos, kas varētu būt izgatavoti no liniem. Arī grieķu hronikās minēts, ka Aleksandrs nēsājis šādu torsa sargu.
G.Oldrets uzskata, ka tas bijis grieķu karavīru standartaprīkojuma elements. «Kad Aleksandrs bija Indijā un saņēma 25 tūkstošus jaunu bruņu savai armijai, viņš pavēlējis vecās un novalkātās sadedzināt. Šādai pavēlei būtu jēga tikai tad, ja bruņas būtu izgatavotas no auduma, nevis metāla,» loģiski spriež zinātnieks.
No hronikām izriet, ka salīmētas audekla kārtas kā elastīgs un viegls bruņukrekla paveids lietots vairāku grieķu pilsētvalstu armijās. Tā izgatavošana bija samērā lēta, un, lai arī tas nebija tik izturīgs kā dzelzs, lins ļāva karavīriem ātrāk kustēties un pieveikt lēnīgākos pretiniekus. Vēdera rajonā krekls bija nocietināts ar zvīņveidā izkārtotām cieta materiāla plāksnītēm, dodot papildu aizsardzību. Savulaik šādi krekli bija ļoti populāri, un ne tikai Grieķijā. Tādus valkāja arī persieši, kartāgieši un agrīnie romieši.
Otra plaši pielietota tehnika bija no linu auduma izveidotas krūšu un muguras bruņas, kas tika piebāztas ar vatei līdzīgu materiālu. Ja tajā trāpīja bulta, mīkstais materiāls aptinās ap tās uzgali un trieciena brīdī padarīja to trulāku. Parasti šādus kreklus valkāja tie karotāji, kas neiesaistījās tiešā divkaujā - loka šāvēji un jātnieki.
Pārsteidzoši izturīgi
Lai pārbaudītu, cik lielā mērā salīmētā auduma bruņukrekls ierobežoja kustības un cik labi pasargāja no bultām, šķēpiem un zobeniem, amerikāņu arheologs kopā ar kolēģiem rekonstruēja to, izmantojot teju identiskus materiālus.
«Grūtākais bija atrast autentisku audumu. Tam jābūt izgatavotam no liniem, kas kopti, novākti, apstrādāti, vērpti un austi ar rokām,» stāstīja zinātnieks, piebilstot, ka otrs lielais izaicinājums bija pareizās līmes sameklēšana. Viņš izvēlējās strādāt ar diviem tādiem audekla kārtas kopā saturošiem materiāliem, kas varētu būt pieejami daudzviet antīkajā pasaulē - līmi, kas iegūta no zaķa ādas, un linsēklām.
Pēc tam no vairākām kārtām izgatavoto audumu pārbaudīja, šaujot uz to ar bultām un cērtot ar zobeniem, cirvjiem, šķēpiem. «Mūsu eksperimenti izklīdināja mītu, ka no auduma izgatavotās bruņas bija sliktākas par citām. Salīmētās kārtas funkcionēja kā modernas bruņuvestes versija. Izmantojot auduma elastību, tās mīkstināja bultas triecienu,» apgalvo G.Oldrets.
Tās pašas Viskonsinas universitātes vēstures profesors un linu eksperts Heidi Šermens apgalvo, ka darba grupa guvusi ļoti pārliecinošus rezultātus: «Nevar pilnīgi droši zināt, cik līdzīgs mūsu modelis ir tām linu bruņām, kādas nēsāja Aleksandra Lielā armija, taču skaidrs, ka dažas kopā saspiestas linu kārtas spēj izturēt diezgan spēcīgu apšaudi.»
Dažādu materiālu torsa aizsarglīdzekļus lietoja gandrīz visas senās tautas, izņemot ķeltus, kuri «otrās ādas» nēsāšanu uzskatīja par gļēvulību. Dažādos laikmetos un reģionos bruņas bijušas no ādas, dzīvnieku kauliem, bronzas, dzelzs un pat koka. Vecākās zināmās uz torsa kā drēbes uzvelkamās bruņas lietotas bronzas laikmetā Ēģiptē un Mezopotāmijā, raksta žurnāls National Geographic.