Savukārt, ja runājam par palielinātu finansējumu armijai, varam līdz aizsmakumam strīdēties, vai tam ir liela jēga x stundas kontekstā, tomēr tas vismaz veicināja aizdomāšanos par to, ko katram no mums šī valsts nozīmē, ko esam gatavi darīt nepieciešamības gadījumā.
Aizvadīto gadu raksturoja arī nepieredzēti biežas Krievijas militārā spēka demonstrācijas Latvijas pierobežā. To izraisīto nepatīkamo izjūtu pamatā, šķiet, bija, ir un būs gaužām pragmatiski apsvērumi. Proti, diez vai kādam ir ilūzijas par kaimiņvalsts draudzīgumu, līdz ar to šīs nejēdzības kā tādas nepārsteidz. Cita lieta, ka retajam Latvijā ir skaidrs, vai Kremlis pats apzinās sarkanās līnijas, cik racionāla ir tā rīcība. Vienkārši sakot, var sadzīvot ar pretinieku, kurš kacina, tomēr apjauš situācijas trauslumu, savukārt pavisam slikti, ja ir sajūta, ka pretinieks spēlē krievu ruleti.
Savukārt t. s. sankciju karš starp Krieviju un mūsu Rietumu partneriem spoži izgaismoja mūsu ļoti seno dilemmu par paēdušo vilku un dzīvību saglabājušo kazu. Secinājums: atbildes joprojām nav. No vienas puses, godīgi jāatzīst, ka lielākie kara cirvja vicinātāji tieši nav atkarīgi no sankciju skartajām nozarēm, līdz ar to var ērti savienot savu ideālu kristālskaidrību ar pašu materiālā komforta nezaudēšanu. No otras puses, pragmatiskie modeļa «nevajag mēģināt uzlēkt augstāk par...» piekritēji arī nevar skaidri atbildēt, kur novelkamas tās robežas, līdz kurām mīļā miera labad varam piekāpties. Un, ja mēs aizgriežamies, kad citiem slikti, vai citi neaizgriezīsies tad, kad slikti būs mums.