Abi vienojās, ka nekad «nenoslīdēs līdz tādai sodībai» kā pakļaušanās homoseksuālam impulsam, taču Bellīno joprojām atsacījās «apmierināt [Kazanovas] ziņkāri». Beidzot Kazanova lika lietā brutālu spēku, lai noskaidrotu, kas patiesībā ir Bellīno starp kājām - un «tas bija brīdis, kad [viņš] atklāja, ka [Bellīno] bija vīrietis».
Kazanova bija dziļi šokēts un uz īsu brīdi apstulbināts mēms. Taču jau pēc īsa acumirkļa viņam likās, ka tas, ko bija redzējis muslīna pusbiksēs būtnei, ko uzskatīja par sievieti, kas sevi maskē par vīrieti, ir bijis «gigantisks klitors». Galu galā tomēr Bellīno bija noticējusi Kazanovas mīlestībai un atklājusi patiesību: ka viņa bija tā, par ko Kazanova uzdrīkstējās viņu redzēt tikai savās cerībās: sieviete, kas sevi maskē par kastrātu. Dzimumloceklis bija rekvizīts, nepieciešamība, lai izvairītos no operas morāles arbitru un baznīcas atmaskošanas. Tas izrādījās palīglīdzeklis, ko Bellīno, kuru Kazanova turpmāk atšifrē kā dziedātāju Terēzu Lanti, bija nēsājusi vairākus gadus, kad draudēja briesmas tikt atmaskotai kā sievietei. Tas «atgādināja garu, mīkstu gumu īkšķa resnumā, balts un ar ļoti gludu virsmu, [..] piestiprināts ovālam, [..] piecas sešas collas garam un divas collas platam [..] ļoti caurspīdīgas ādas gabalam, [..] kas ar kosmētisko tepi piestiprināts, kur cilvēkam nosakāms dzimums». To nēsājot, Bellīno šķita esam peņa, taču ne sēklinieku maisiņu īpašnieks - precīza castrato imitācija.
Kolīdz Terēza bija viņam atzinusies, Kazanovam sāka šķist amizanti vērot viņu piestiprinām «ierīci»: «Ar šo neparasto piedēkli viņa man likās vēl interesantāka. [..] Tiku pateicis, ka viņa bijusi gudra, neļaudama man to skart, jo tas būtu mani [..] padarījis par to, kas es neesmu.» Tad viņi pirmoreiz nodevās mīlai, un viņš palika līdzās, vērodams viņu miegā; viņš noņēmās «iegūt viņā savu likteņa biedri», sazīmēdams aktrisē, ka viņa atrodas «gandrīz tādā pašā situācijā kā es».
Kas tad bija šī sieviete, kura sevi maskēja par Bellīno? Kazanova retā vietā ir pūlējies piešķirt pseidonīmus mīļākajām, kas bija arī aktrises: to reputācija arī bez tā bija neatgūstami zaudēta, un viņu parādīšanās brīvdomātāja memuāru lappusēs nebūtu uzskatīta par vāju autora diskrētumu. Viltus castrato, kuru viņš nosauc par Terēzu Lanti, varēja būt bijusi Terēza Landi, kura, pēc Kazanovas teiktā, dzimusi 1731. gadā Boloņā un kuras portrets redzams Milānas La Scala teātrī. Bet tikpat labi tā varēja būt Artemezija Lanti vai pat Andžola Kalori, kura bija iekarojusi slavu un finansiālo stāvokli Londonā vēlāk, astoņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados.
Terēzas individualizācija Kazanovas izklāstā ir krāšņa, kā piederas stāstam par sievieti, kas, lai kāptu uz skatuves sieviešu lomās, ir spiesta tērpties par vīrieti, taču viņa paša personības atseguma ziņā mums vairāk pavēsta tieši viņa vēlme pēc šādas divdzimumu mīļotās. Minētais viņa dzīves «cēliens» visjaušamāk demonstrē teatralitātes slāņus Kazanovas realitātes pieredzē.
(Turpinājums 5. jūnija numurā)