Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
No kurienes tu uzradies tāds atmodas darbinieks?
No atmodas… Bet īstenībā es droši vien uzrados no sešdesmit astotā gada, kad man bija tas gods trīspadsmit gadu vecumā nosodīt PSRS okupāciju Čehoslovākijā. Mani draudēja izmest no skolas, bet, tā kā vecāki bija pazīstami skolmeistari, tad nu kaut kā mani pažēloja, ielika tikai divnieku uzvedībā.
Bet tā - viss kā normāliem, sabijušamies latviešiem. Tā īsti mēs neko nerunājām par ulmaņlaikiem, tā klusiņām svinējām Ziemassvētkus. Vecāki bija skolotāji, bet neviens no viņiem nebija partijā. Tēva brālis dienēja «nepareizajā» armijā un pēc tam emigrēja uz Austrāliju. Cik sevi atceros, mēs klausījāmies Amerikas balsi. Tā mēs pie čerkstoša radio to politisko bērnību esam pavadījuši. Pēc tam - interese par politiku un…Filozofijas fakultāte. Mūs gatavoja kā ideoloģiskās frontes darbiniekus. Bet mums pasniedza Vilnis Zariņš un vēl daudzi citi pazīstami cilvēki, un reāli tā bija īsta pretpadomju kadru kaltuve, jo trakajos Brežņeva gados mēs ņirgājāmies par režīmu uz vella paraušanu! Bija visādas spēles, un nevienam par to nekā nebija, izņemot vienu kursabiedru, kuram laimējās tikt uz Londonu. Viens pazīstams saimnieciskais vai smagos noziegumos apsūdzētais, tā sakot, nostučīja, un viņu izmeta no kursa un komjaunatnes, aizsūtīja dienēt padomju armijā. Tas bija par to, ka viņš pie Marksa kapa Londonā pateica, ka tur nav ko redzēt un ka viņi dzīvo daudz foršāk nekā mēs Padomju Savienībā.
Kad tu pirmo reizi juti, ka kaut kam jānotiek?
Astoņdesmitajos gados, kad es strādāju pašā briesmīgākajā iestādē - PSRS Ministru padomes telegrāfa aģentūrā jeb TASS. Iekšēji es to jutu, kad pabeidzu Maskavas Augstākās partijas skolas kursus kā vienīgais cilvēks vēsturē, kurš nav bijis komunists. Bet mani bija tur nosūtījis Latinform direktors Osmanis, jo viņš nevarēja iedomāties, ka es varu nebūt komunists. Un, kad jau es tur biju, tad - bija par vēlu. Tā ka man ir diploms arī. Tur Maskavā pie armēņu vai azerbaidžāņu konjaka glāzes citreiz brīvi un atklāti runājām cauru nakti. Runājām par padomju impērijas izsīkšanu, par ekonomisko sabrukumu, par tuvojošos defaultu, par ārējo parādu, par…. visu to pašu, ko šodien, tikai šodien ir Amerika vai Eiropas Savienība. Un tad faktiski man visvairāk nostiprinājās pārliecība, ka kaut kas būs. Pēc tam nāca Gorbačovs, un bija skaidrs, ka tāds tas režīms palikt nevar. Bet tas varēja brukt daudz nežēlīgāk, un par to Gorbačovam būtu jāuzceļ piemineklis. Jeļcinam noteikti.
Kurā brīdī tu noticēji, ka būs pārmaiņas?
Es jau tāpat gāju paslepus i pie Čakstes kapa, i 18. novembrī skatīties, un tad, kad 14. jūnijā Pupurs to karogu iznesa un Vulfsons rīkoja Bastejkalnā tādu kā apgaismojošu lekciju, tad jau tas bija vairāk vai mazāk skaidrs. Staigāju ar tādu sarkanbaltsarkanu karodziņu, piešūtu pie praķīša.
<..> Tad mēs ar Jāni Mellēnu, Tamāru Ringu, Rudīti Kalpiņu un Egonu Rusānovu uzrakstījām tādu naivo, pirmo deklarāciju, ka vajag izstāties no Padomju Savienības, izmantojot PSRS Konstitūcijas pantu un šo te aicinājumu. Apstaigājām visus sabiedriskos darbiniekus, es uzstājos Rakstnieku savienībā. Tas vēl bija pirms plēnuma. Un daudzi, kas tagad ir vislielākie brīvības cīnītāji, man toreiz teica: «Jānīt, tu esi pilnīgi traks.»
Tu nebiji traks?
Biju! Bet es nebiju viens. Kaut kā mums izveidojās grupa, un grūti pateikt, kāpēc tā pēc tam pašķīda. Visi tie cilvēki darbojas vēl joprojām. Bet Imka Kalniņš toreiz teica: «Es vēl Latvijas tautai varu noderēt» un neparakstīja. Parakstīja daudzi rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki.
Un kur tas dokuments palika?
Labs jautājums! Man viņa nav… Mēs viņu nesām, man liekas, uz Rakstnieku savienību. Bet tā tas arī tur palika. Bet tas bija krietni pirms Tautas frontes, tas bija pirms Radošo savienību plēnuma.
Tur noorganizējās tā grupa, kas teica - vajag Tautas fronti?
Patiešām negribu melot, un… man ir aizmirsies. Man liekas, ka - pirms, bet varbūt tajā laikā. Bet nu tas gan bija, ka čekisti pavadīja cauru nakti un man bija pilnīga drošība. Es gāju pie Berklava. Tur viens džeks ap pusvieniem naktī lasīja Rīgas Balsi otrādi apgrieztu kā vecajās karikatūrās. Mēs gājām pirkt šņabi, tad arī mūs pavadīja, uz točku ejot bija pilnīga drošība. Protams, ka drusku bail bija, bet - tā kaut kā viss laimīgi pagāja garām.
Ir bijis tavā dzīvē periods, kad vari teikt, ka biji padomju cilvēks?
Kādā ceturtajā, piektajā vai trešajā klasē, kad lasīju visu pieejamo, kas nu bija mājās - vai nu par Matrosovu, vai Meresjevu. Bet tāda brīvdomība man piemita diemžēl visu laiku, un mums bija ģeniāla klase un labs klases audzinātājs. Daudzi cilvēki ir tagad apritē, un mēs satiekamies gandrīz katru gadu. Kā mēs viens otru aizstāvējām, rīkojām demonstrācijas, mūs tur gandrīz visus izslēdza, mēs atteicāmies braukt uz kolhozu kartupeļus vākt, kas toreiz arī bija ideoloģisks noziegums!
Ko tu atceries no Tautas frontes sākuma?
Es atceros pilnīgi visu. Mēs bijām kopā ar Jāni Peteru, braucām uz Igaunijas Tautas frontes dibināšanu. Es fotografēju toreiz progresīvo Savisāra kungu. Un tad, ja tā godīgi, tajā volgā izšķīrās, vai Dainis Īvāns būs mūsu līderis vai ne. Ar Peteru mēs bijām pazīstami no Strēlnieku zvaigznāja laikiem, ko ar Podnieku kopā filmējām. Es mēģināju viņu pierunāt (kļūt par Tautas frontes līderi - red.) , bet viņam bija savi iemesli, kāpēc to nedarīja. Faktiski es biju viens no tiem cilvēkiem, ar ko viņš konsultējās, ka Dainis Īvāns varētu būt mūsu jaunais līderis.
Kā nokļuvi Atmodā?
Nokļuvu tur tāpēc, ka uzgleznoju…uzfotografēju gandrīz kailu Jančevsku. Toreiz strādāju žurnālā Liesma par Komjaunatnes nodaļas vadītāju, mans padotais bija Klāss Vāvere. Pirmajā dienā mēs likvidējām Komjaunatnes nodaļu un izveidojām Jaunatnes nodaļu. Bet es arī vēl tā kā fotografēju, un redaktors lika man, lai es uz Zanes Jančevskas krūtīm esošo krustiņu retušēju nost. To es atteicos darīt, un viņš pats to izdarīja.
Kad veidojās Atmoda, man likās, ka man tur vajag būt. Mēs ar Elitu (Veidemani - red.) bijām abi no pirmās dienas. Nākamajā dienā mēs pieņēmām Jirgenu Aigaru. Aiznākamajā es viņu atlaidu. Pēc tam Elita viņu pieņēma atpakaļ. Nu tā mums tur gāja. Skaitījāmies radikālākais frontes grupējums. Dzērām tēju gan ar Jurkānu, gan šņabi ar Ivaru un runājām… Tur bija Šteins Valdis, tur bija Laķis Pēteris, tur bija Škapars. Visi tā kā viens otru iedrošinājām ar tiem sapņiem par to, ka nu tomēr būs… Lai gan neviens īsti simtprocentīgi neticēja. Protams, pa vidu bija visādas mazās provokācijas, viltībiņas un …rezolūciju maiņas. Nu kā jau visās politiskās organizācijās.
Kurš bija viskritiskākais brīdis Tautas frontē?
Man liekas, ka pats kritiskākais brīdis īstenībā pienāca tad, kad mēs vinnējām tik pārliecinoši. Un tad Fronte būtībā arī nogrima. No «pret» pēkšņi ir kaut kas jādara «par», un var izmantot visas oficiālās institūcijas un struktūras, administratīvo resursu. Tad arī salūza iekšējā kopības apziņa un arī tā pretestība, kas bija kā atspere. Tas bija kritiskākais un arī faktiski patiesais nāves cēlonis. Kopumā, es domāju, tā organizācija tomēr ļoti gudri mācēja saspēlēties ar režīmiem. Pie mums arī uz Atmodu vienreiz atbrauca lielais ZIL 130, tas knapi varēja iegriezties tai pagalmiņā. Atbrauca no Maskavas kaut kāds politbiroja loceklis, kas mēģināja mani un Elitu vest pie prāta, ka nu jādomā par jaunu padomju līgumu.
Savienības līgumu?
Jauno savienības līgumu. Lai Atmoda nebūtu tik radikāla, kā to gribēja, piemēram, Lindermans, lieliskais Atmodas autors, kas tagad pazīstams ar mazliet savādākiem uzskatiem, un Alekss Grigorjevs, un LNNK tas spicais spārns, mēģinājām druscītiņ sadarboties ar esošo režīmu un notika pārrunas ar Daudišu un Ķezberu. Tagadējais politologs Skudra mūs mācīja ne pa jokam. Kopējā virzība bija skaidra, ideālus neviens nenodeva. Bet es arī kādreiz biju pārāk pragmatisks. Un tā arī fronte kopumā, tā izveidojās tā lavīna, izveidojās tāda konsolidēta - sevī pašā iekšā. Tai pašā laikā virziens bija skaidrs, ka tā ir neatkarība. Bet -tā pakāpeniski, termiņos.