(11. nodaļa)
Viņai bija trīspadsmit gadu, un viņa bija no Terkes, kas atradās Marčenas tahā, Alpuharras austrumos. To Fātima izstāstīja Ernando pa ceļam uz Uhiharu. Un, nē, viņa nezinot, kur ir viņas vīrs. Humāma tēvs esot pievienojies munfī pulkam, kas devies uz Alpuharras tālāko austrumgalu cīnīties ar marķīzu de los Velesu, bet viņa pati, tāpat kā daudzas morisku sievietes, nonākusi Huvilesas laukumā.
- Redzēju, ka esi apbruņots, un gāju pie jums. Man ļoti žēl... Es nevarēju pieļaut, ka viņi nokauj manu bērnu, - Fātima čukstēja. Viņas melnās acis pauda bažas, bet vienlaikus tajās kvēloja apņēmība. Abi gāja pa priekšu Āišai, kura nebija bildusi ne vārda, kopš bija aptvērusi, kāda kļūda pastrādāta, juceklī un tumsā bēgot no slaktiņa. Ernando pusbrāļi centās neatpalikt, un te viens, te otrs ieraudājās vai žēlojās par nogurumu.
Uzausa gaisma. Saule pamazām izlēja gaismu pār kalniem un aizām, it kā nekas nebūtu noticis; sniegs mirdzēja balts, un aukstajā, spirdzīgajā rīta gaisā varēja uzmākties domas, ka Huvilesas slaktiņš bijis tikai baismīgs murgs. Taču nakts šausmas bija notikušas īstenībā, un Ernando savu mērķi bija sasniedzis: māte bija izglābta. Taču pusmāsas... Un Hamids? Kas diez noticis ar fakīhu? Viņš sažņaudza jostā iekārtā zobena spalu un pagriezās pret Āišu: tā gāja nodurtu galvu. Iepriekš viņš bija dzirdējis māti klusi šņukstam, taču tagad raudas bija noklusušas. Ernando izmantoja pirmos saules starus, arī lai paslepus nopētītu meiteni, kas gāja līdzās: pār pleciem tai krita melni, sprogaini mati; viņas āda bija tumsnēja, sejas vaibsti - glīti un pareizi, kā zeltā kalti, augums - kā nereti meitenēm, kas pāragri kļuvušas par mātēm. Par spīti nogurumam, meitene turējās stalti un lepni. Fātima sajuta puiša skatienu, pavērsās pret viņu un viegli uzsmaidīja, un šo smaidu papildināja brīnišķīgo, melno mandeļveida acu iemirdzēšanās. Beidzot Ernando ieraudzīja šīs acis, un tai pašā mirklī viņa augumam pārskrēja karstuma vilnis. Humāms ieraudājās, un Fātima centās mazuli mierināt, iedama tālāk pa taku.
- Apstāsimies, lai viņa var pazīdīt bērnu, - ierosināja Āiša. Fātima piekrita, un visi nogāja malā no takas.
- Man ļoti žēl, māt, - Ernando teica, kad Fātima apsēdās pabarot bērnu un abi mazie puikas samiegojušies iekārtojās viņai blakus. Āiša neatbildēja. - Es domāju... Es domāju, ka viņa ir Raisa.
- Tu man izglābi dzīvību, - māte beidzot viņu pārtrauca. - Tu izglābi dzīvību man un abiem saviem brāļiem. - Viņa ieraudājās, pievilka dēlu sev klāt un apskāva. - Nevajag taisnoties. Nevajag neko sev pārmest... - viņa šņukstēja. - Tikai pacenties saprast, cik ļoti man sāp tavu māsu liktenis. Bet paldies tev.
Fātima nopietnu seju vēroja mātes un dēla sarunu. Humāms badīgi zīda. Uz meitenes krūtīm Ernando pamanīja zelta rotu: aukliņā karājās hamsa jeb Fātimas roka - amulets, kas sargā no visa ļauna un ko kristieši bija aizlieguši nēsāt.
Ernando un viņa izglābtajiem vajadzēja pavadīt ceļā visu rīta cēlienu, līdz viņi pieveica tās trīs legas, kas Huvilesu šķīra no Uhiharas, visas Alpuharras svarīgākās kristiešu pilsētas, kas pilnībā bija nonākusi morisku rokās pēc nežēlīgā slaktiņa, kuru sarīkot bija pavēlējis Farakss.
Turpinājums 28. marta numurā