«Ikviens steidz uzlabot sekmes un aizpildīt robus mācībās, tā krasi izmainot klašu vidējo atzīmju rezultātus. Jāteic gan, ka šī pēkšņā saņemšanās īpaši neiespaido provizorisko uzvarētāju noteikšanu, jo tikai centīga un ilgstoša sekmju uzlabošana visa pusgada garumā, kas papildināta ar īpašu uzrāvienu mācību gada beigās, var dot cerētos rezultātus,» saka D. Lapsa un atgādina - jau pavisam drīz uzzināsim, kuri ir tie spējīgie jaunie cilvēki, kas kopā spēj noturēt klases vidējo atzīmi pieklājīgā līmenī visu garo mācību gadu, turklāt katru mēnesi to neatlaidīgi uzlabot. «Vai tie ir skolēni, kas tikai sēž pie mācību grāmatām un kaļ galvā formulas? Noteikti nē - viņus interesē dažādas nodarbes, viņi dzīvo gan dziļos laukos, gan lielās pilsētās, viņi sadarbojas, lai palīdzētu cits citam, un viņi konkurē, tā cits citu dzenot uz priekšu. Un viņi arī cits citu iedvesmo, nepārtraukti tiecoties uz priekšu,» D. Lapsa raksturo.
Lai nav kauns par liecību
Tiem, kam nepieciešams uzmundrinājums fināla izrāvienam, tādu var dot arī Latvijas Ielu vingrošanas sporta biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Šlēziņa pieredze, kas apliecina - saņemties spēj pat nesekmīgie.
Māris līdz 8. klases vidum mācījās Imantas Latviešu ģimnāzijā (tagad - vidusskolā), tad pārcēlās uz Rīgas 69. vidusskolu. Sekmes sākotnēji bijušas ļoti vājas. Māris stāsta: «Līdz kādai 7.-8. klasei es biju visīstākais divnieku karalis. Bet tad man paveicās satikt vienu labu savu treniņu biedru, Lauri Leju, kurš jau veiksmīgi mācījās universitātē. Viņš paralēli studijām strādāja, pelnīja labu naudu un varēja daudz ko atļauties. Ne vecāki, ne skolotāji, bet tieši Lauris bija tas, kurš mani iedvesmoja tam, ka vairāk jāmācās. Manas sekmes sāka uzlaboties, bet uzvedība gan - pasliktināties. Iepriekš bija otrādi.» Lauris Mārim vienmēr jautājis par sekmēm, palīdzējis un devis padomus. «Muļķis nebiju, man tikai negribējās mācīties. Bet tad sapratu, ka mācīties varbūt nav nemaz tik slikti, un burtiski gada laikā kļuvu par teicamnieku,» stāsta Māris.
Valodas, latviešu valoda, literatūra viņam gājušas vāji, bet visi eksaktie priekšmeti - uz «urrā». Māris atceras: «Es paguvu uzrakstīt algebrā savu kontroldarbu uz 10 ballēm un to pašu 40 minūšu laikā - «izvilkt» arī pāris meiteņu uz četrinieka.» Kad zuda motivācija mācīties priekšmetus, kas nepadevās, Māri stimulēja liecību izsniegšanas tuvošanās. Nav gribējies rādīt sliktās atzīmes ne vecākiem, ne saviem treneriem, jo sporta skolā bija jārāda liecība, un, ja tā bija slikta, sekojis bāriens.
Izglābts no izslēgšanas
Šodienas skolēniem Māris draudzīgi iesaka: «Tie, kas savā laikā izvēlējās sevi nesekmēt, nekur šajā dzīvē nav tikuši. Sevis uzmundrināšanai, motivēšanai iesaku saprast savas spēcīgās puses un tās pilnveidot. Manuprāt, jau diezgan agrā vecumā būtu jāzina, ko gribas sasniegt.»
Mārim ir bijuši momenti, kad nācies sevi savākt. Pateicoties labiem panākumiem sportā, kas vienmēr bijusi Māra stiprā puse, un sporta skolas atbalstam, viņš trīs reizes izglābts no izslēgšanas no skolas. Tas licis sapurināties, ka jākļūst labākam, pareizākam. Skola Mārim asociējas ar interesantu laiku, jo viņš paguvis gan mācīties, gan braukāt pa treniņnometnēm, gan aktīvi piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Priekšmetos, kas Mārim īsti nepatika, viņš gan īpaši necentās. «Kultūras vēsturē migu ciet, nespēju neko uztvert, bet vēstures kabinetā «ēdu» katru vārdu, ko stāstīja skolotāja. Centos veltīt sevi tam, kas man patīk. Ja nepatika, organisms burtiski pretojās informācijas uzņemšanai.»
Visiem skolēniem Māris novēl žēlot savus skolotājus, lai kādi viņi būtu, pat ja skolas laikā viņi likušies smieklīgi vai nesaprotoši. «Gadiem ejot, tomēr saprotam, cik daudz viņi katrs ir mēģinājuši dot un cik lieli sava darba entuziasti viņi ir.» Savukārt sekmju sakarā Māris skolēniem iesaka vairāk domāt par to, kas notiks pēc skolas beigšanas, un būt vienkārši labiem cilvēkiem.