Proti, ja paliekam ārpus sazvērestības teoriju un uzstādījuma «visi viņi ir zagļi» lauka, ja pieņemam, ka ministri no rīta, tīrot zobus, neapsver, ko tādu sliktu šodien Latvijai varētu nodarīt, tad atliek secināt, ka saprotami paskaidrot, ko valdība dara - vai runa būtu par pircēja meklēšanu Citadele bankai un Liepājas metalurgam vai gaidāmām pārmaiņām elektroenerģijas tirgū -, neizdodas. Lai gan amatpersonas, smagi pūšot, klaiņo pa televīzijas kanālu un radio staciju studijām, it kā cenšas nebūt riebīgas attiecībās ar presi utt.
Viena no versijām par iemesliem saistīta ar mediju vietu Latvijas publiskajā telpā. Pirmkārt, neskatoties uz runām par t. s. tradicionālo mediju norietu, daudziem elites pārstāvjiem Latvijā ir pārspīlēts priekšstats par mediju ietekmi («ar avīzi var ikvienu nosist»). Otrkārt, un te nepiekrist grūtāk, ir priekšstats, ka mediji ir nelabojami orientēti uz sliktā saskatīšanu. Abiem priekšstatiem kombinējoties, varbūt kādam rodas kārdinājums komunikācijā izmantot principu «jo mazāk, jo labāk». Var saprast, tomēr rezultāts, kā krāšņi pieredzējām 2014. gadā, ir tikpat draņķīgs.