Cilvēkiem ir tiesības zināt par ilglaicīgajiem riskiem viņu labklājībai, kas sniedz iespēju piemēroties. Arī par sociālo drošību. Pensiju sistēmas krīze dziļākajā būtībā ir tāda pati kā jebkura finanšu krīze - to rada informācijas trūkums, pārmērīgs optimisms, nerēķināšanās ar rīcības vai tās trūkuma ilglaicīgajām sekām. Tāpēc nedaudz komisks ir izskanējušais sašutums par acīmredzamu lietu konstatēšanu un solījumi tās «nepieļaut». Aritmētikas likumus nevar atcelt pat simtprocentīgs rezultāts tautas nobalsošanā.
Tāpat kā finanšu krīzi var novērst riska apzināšanās un koriģējoša rīcība, arī pensionēšanās vecums var nesasniegt 70 gadus, ja cilvēki ar šādu varbūtību rēķināsies. Pielāgošanās šādam scenārijam privātajā līmenī var izpausties kā lielāka dzimstība, kas savukārt padarītu pensionēšanās vecuma celšanu mazāk neizbēgamu. Individuālu uzkrājumu veidošana palīdzētu pašiem krājējiem vieglāk piemēroties lielākam pensijas vecumam, bet politisks atbalsts lielākiem uzkrājumiem valsts pensiju sistēmā jau var palīdzēt nākotnē pensionēšanās vecumu saglabāt zemāku visiem.
Politika var ietekmēt dzimstības līmeni, bet valdībai ir grūti īstenot šādu ļoti dārgi izmaksājošu politiku, ja lielākā daļa vēlētāju ne tikai neapzinās tās nepieciešamību, bet arī nav gatavi tās labā samazināt šābrīža patēriņu. Diemžēl aptaujas liecina, ka tikai 45% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi upurēt daļu pašreizējo ienākumu kopīgam labumam nākotnē, toties Igaunijā šādi domā krietni vairāk nekā puse. Mēs esam egoistu tauta.
Pensiju tēma vienmēr rada emocionālas un kategoriskas reakcijas, taču situācija ir smalku paradoksu pilna. Es to definētu kā «trijstūri» starp pašlaik pensijas saņemošo, nodokļus maksājošo paaudzi un valsts ekonomisko ilgtspēju.
Nodokļus maksājošā paaudze kopumā savas dzīves laikā baudīs augstāku ienākumu līmeni nekā tā paaudze, kas jau ir pensijā. Šādi skatoties, maksimāli liela ienākumu pārdale pašreizējiem pensionāriem no taisnīguma viedokļa ir tikai apsveicama.
No otras puses, patlaban nodokļus maksājošajai paaudzei ir iespējas palikt Latvijā vai arī doties strādāt ārpusē, zemēs ar augstāku ienākumu līmeni. Līdz ar to iespējas viņus aplikt ar vēl lielāku nodokļu slogu ir apšaubāmas. Mēs nevaram zināt, kur būs tas punkts, aiz kura emigrācija ir bijusi pietiekami liela, lai nodokļu slogs uz Latvijā palikušajiem automātiski radītu vēl lielāku emigrāciju un tā tālāk. Labāk ar šādiem riskiem neeksperimentēt.
Kā nesen atzīmēja vadošs Labklājības ministrijas eksperts, pašreizējā sistēmā iepriekšējos gados ir notikušas politiskas «deviācijas», ieviešot piemaksas, kas būtībā nav sociālās apdrošināšanas sistēmas daļa, tomēr tiek finansētas no speciālā budžeta. Neviens nevarēja paredzēt, ka notiks tik straujš algu fonda kāpums, kam sekojis vēl straujāks kritums. Ir arī notikusi atkāpšanās no sākotnēji noteiktā grafika iemaksu palielināšanai pensiju fondos, un nav droši zināms, kad iemaksas atkal tiks palielinātas.
Tātad šābrīža sociālo izdevumu struktūru jau lielā mērā nosaka politiski lēmumi. Tāpat pensiju piemaksu neaiztikšana, bet neapliekamā minimuma samazināšana bija politisks lēmums ar ļoti nopietnām sociālām sekām. Patlaban vidējā pensija ir lielāka nekā tīrie ienākumi uz ģimenes locekli ģimenē, kurā ir divi vidējo algu saņemoši strādājošie ar diviem bērniem. Tātad mūsu politikas sarkanajām līnijām dažkārt ir mazs sakars ar nabadzības novēršanu un vēl mazāks - ar rūpēm par valsts nākotni, bet drīzāk gan ar kalkulācijām, cik kurai sociālajai grupai ir balsu vēlēšanās.
Augstais sociālā budžeta deficīts nepierāda, ka valdība ir nekompetenta vai nevēlas īstenot strukturālās reformas. Arī pieņemot, ka ar strukturālajām reformām varētu ietaupīt naudas summas, tas būtu saistīts ar ievērojamu bezdarba pieaugumu. Jautājums tātad ir ne tikai par to, vai bērnus Latvijā varētu izmācīt mazāk skolotāju mazākā skaitā skolu, bet arī par to, cik lielas summas vēl var paņemt no patlaban strādājošās paaudzes un kādas būs ilglaicīgās demogrāfiskās sekas.
Patlaban Latvijas iedzīvotājiem viņu individuālo un kolektīvu mērķu sasniegšanai ir pieejams plašākais finansiālo un tehnoloģisko iespēju klāsts mūsu tautas vēsturē. Kāpēc demogrāfs Ilmārs Mežs ir bijis spiests brīdināt par iespējamu latviešu nacionālās kultūras galu?
Cilvēku uzvedības normas veidojas, ilgstoši vērojot, kā mijiedarbojas atgriezeniskās saites starp citu cilvēku rīcību un viņu saņemto gandarījumu vai tā trūkumu. Patlaban mēs redzam, piemēram, ka ģimenes ar mazāku bērnu skaitu vai bez bērniem caurmērā dzīvo labāk nekā daudzbērnu ģimenes. Paaudžu solidaritātes pensiju sistēma mazina nabadzības risku vecumdienās, vismaz kādu laiku, taču tā arī noplicina nācijas morālo kapitālu un tālākā nākotnē var par tukšu čaulu pārvērst ekonomiku, uz kuru tā balstās.
Dzimstības līmenis zem maģiskās 2,1 bērna atzīmes nenokritās uzreiz pēc vispārējās pensiju sistēmas ieviešanas, paaudzēs veidojušās normas bija spēcīgas un uzreiz nepadevās sliktiem fiskāliem kārdinājumiem. Ir jāatrod ļoti smalks kompromiss - lai netiktu pievilti cilvēki, kas savulaik ir maksājuši pensijas citiem un paļāvušies uz sistēmu savām vecumdienām, un lai vienlaikus mūsu nācija netiktu ierauta neatgriezeniskā lejupejošā demogrāfiskajā spirālē.
*DnB Nord bankas ekonomikas eksperts