Tad vēl neviens nevarēja iedomāties, ka reforma varētu izraisīt Rojas un Mērsraga karu vai suitu novada vēlmi atdalīties no Latvijas. Protams, vēl mazāk kādam varēja ienākt prātā raudzīties, vai no tā, kā tiks veikts jaunais dalījums, nākotnē neizrietētu nopietnas ģeopolitiskās konsekvences, piemēram, ja esi piedalīts Latgalei, tas nākotnē tev varētu draudēt ar nonākšanu «Latgales tautas republikas» sastāvā. Tas attiecas, piemēram, uz teritoriju, kas varēja būt Ilūkstes rajons, bet tagad ir sadalīta starp Aknīstes, Ilūkstes un Daugavpils novadu. Tātad, ja minētās «tautas republikas» projekts kļūtu aktuāls, varētu paredzēt vēlmi teritoriālo reformu turpināt.
Ilūkstes rajona ideja tika aktualizēta paredzētajai teritoriālajai reformai 1992. gada 9. aprīļa Dienā veltītajā reformas komisijas priekšsēdētāja Valda Šteina un konsultanta Pētera Šķiņķa rakstā Ko robežas šķirs, ko vienos. Vispirms autori atgādināja, ka 1992. gada administratīvi teritoriālais iedalījums Latvijā pastāvējis kopš 1967. gada, kad pēc aptuveni 20 gadu ilgām kampaņveida transformācijām, ko sākumā noteica kolektivizācijas mērķi, bet vēlāk acīmredzot neveiksmīgi Latvijai piemērotu pārvaldes teritoriālo formu meklējumi, ieviesa PSRS unificēto iedalījumu. Tam bija raksturīga Latvijas kultūrvēsturisko centru un robežu ignorēšana un tieksme pēc spēcīgas politiskās pārvaldes un tā sauktās ražošanas spēku centralizācijas. «Padomju laikā iezīmētās robežas bija noteiktas, lai šķirtu vēsturiski izveidojušās kultūras, saimnieciskās, etnoģeogrāfiskās un citas saites, lai sagrautu vecās sociāli ekonomiskās pašorganizācijas pamatu un realizētu voluntāru, plānveida pārvaldi. Tagad, lai veicinātu Latvijas ģeogrāfiskās telpas pašattīstību, robežām galvenokārt ir jāvieno ainaviski, kultūrvēsturiski, sociāli un saimnieciski viendabīgas teritorijas,» mudināja autori. Kā vienu no kultūrvēsturisko zemju robežu jautājuma risinājuma aktualitātēm viņi minēja iespējamā Ilūkstes rajona izveidošanu aptuveni bijušā Ilūkstes apriņķa ietvaros, kas iezīmētu daļu no Latgales un Zemgales robežām. 1816. gadā izveidotā Ilūkstes apriņķa teritorija ietilpst senajā sēļu novadā un bija Kurzemes hercogistes sastāvdaļa. Cariskās Krievijas laikā bija ieteikumi pievienot to Vitebskas guberņai, lai sekmīgāk pārkrievotu. Pirmajā pasaules karā Ilūkste tika nopostīta, tāpēc apriņķa pārvaldes iestādes līdz 1938. gadam atradās Grīvā. Ilūkstes apriņķa pastāvēšanas laikā līdz 1949. gadam tā robežas bija gandrīz nemainīgas, tikai nosakot Latvijas un Lietuvas robežu, tam tika pievienots Aknīstes pagasts, un 1947. gadā Kaplavas pagasts tika pievienots Krāslavas apriņķim.
Grīvas pilsētu 1953. gadā pievienoja Daugavpilij, savukārt desmit gadu vēlāk likvidēja arī Ilūkstes rajonu, pievienojot to Daugavpils rajonam, bet 1967. daļu ciemu pievienoja Jēkabpils rajonam. «Ilūkstes rajona izveidošana bijušā Ilūkstes apriņķa precīzi vēsturiskās robežās nedrīkst būt pašmērķis,» uzsvēra Dienas raksta autori un vienlaikus ieteica apsvērt arī Grīvas pilsētas atjaunošanas lietderību. «Latgales tautas republikas» gaismā šāda atjaunošana daudziem varētu šķist interesanta.